Sen jau ierasts, ka dažādos vēstures ierakstos aiz uzvārda iekavās ierakstīti kādi trīs nosaukumi – piemēram: Pēteris Šmits, 1869-1938 (valodnieks, etnogrāfs, foklorists), kur zem katra vārda noteikti ir spožs stāsts. Šmita gadījumā aiz “valodnieka” slēpjas kas neiedomājami eksotisks, kaut mēs par viņu varbūt zinām tieši folkloras virzienu.
Bet Pēteris Šmits izstrādāja pilnīgi jaunu ķīniešu valodas pasniegšanas metodiku, ko vēlāk ieviesa arī Pēterburgas Austrumu valodu institūtā.
Viņš bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kurš apmeklējis gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis, un pirmais zinātniski kvalificēja tungusu-mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi.
Viņa disertācija, piemēram, bija par mandarīnu valodas gramatiku. Viņš tulkoja pasakas no ķīniešu valodas latviski. Turklāt Šmita plašās zināšanas orientālistikā ļāva viņam salīdzināt Austrumu un indoeiropiešu folkloru. Bez tam - viņš vispār bija salīdzināmās mitoloģijas zinātniskās pētniecības aizsācējs. Un uzrakstījis arī pirmo sistemātisko pārskatu par latviešu mitoloģiju.
Protams, vēl “Latviešu pasakas un teikas” 15 sējumos, kas sakārtotas pēc Anti Ārnes klasifikācijas sistēmas, un savāktie 37 000 "Latviešu tautas ticējumi" četros sējumos. Uz šī Šmita darba balstās visa vēlākā latviešu vēstītājas folkloras pētniecība. Viņš izveidojis arī vienu no nedaudzajām teorijām par latviešu tautasdziesmu vecumu.
/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)