No mocarellas veiksmes stāsta līdz centieniem glābt tautiešus no trūkuma
II daļa
Foto: LETA/Timenote/TVNET kolāža
Inga Utena-Logina
, speciāli Klik
No mocarellas veiksmes stāsta līdz centieniem glābt tautiešus no trūkuma
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Kad atjaunojās Latvija, daudzi trimdā aizbraukušie latvieši vēl bija pie labas veselības un brauca uz Latviju, vēlēdamies tai dot praktisku labumu. Viņu filozofija, pieredze un rocība milzīgi atšķīrās no mūsu pieredzes Padomju Savienībā, tās bija divas pasaules. Tomēr radās arī dialogi un kopēji saskarsmes punkti. Visvaldim Dzenim tobrīd bija 70 gadu. Miljonārs, kurš savu bagātību bija ieguvis no paša jaunradītām mocarellas un citu itāļu sieru ražošanas mašīnām, bija iededzies: viņa iekārtas tikpat labi šodien noderētu Latvijā, ne tikai citur pasaulē – Latvija taču ir īstākā piena lopkopības zeme. Viņš stāstīja, ka “Latvijas cilvēkiem garšos pareizi un labi ar mocarellu gatavota pica – tikpat labi, kā tā garšo amerikāņiem”. Un uzreiz sāka strādāt pie projekta, lai šeit mocarellu taisītu ar viņa iekārtām, apskatīja Valmieras piena kombinātu, kas tobrīd ražoja Edemas sieru.

Vēl īsi pirms Atmodas, 1987. gadā, kādā Amerikas Latviešu apvienības “banketā ar septiņiem latviešu miljonāriem”, kurā viņi runāja arī par vispārīgo “latviešu īpatnējo nostāju, kas gan cildina savu tautiešu panākumus mākslās un zinātnē, bet sekmes saimnieciskā laukā atstāj bez ievērības”,

viens no viņiem – Visvaldis Dzenis sacīja stipri: “Naudai ir vara.” Viņš atsaucās uz Kr. Valdemāru, kurš pirmais latviešu vidū sapratis, kā to likt lietā visas tautas labā.

Tēmas
Uz augšu