/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
2022. gada 8. septembra vakars paliks spilgtu tinti ierakstīts gan RFS futbola kluba, gan Latvijas futbola vēstures grāmatā. No piesardzīgām prognozēm līdz daudzināmam neizšķirtam pret vienu no zināmākajiem itāļu klubiem pagāja nedaudz vairāk nekā 90 minūšu. Aplausus tovakar nopelnīja rīdzinieki, bet mājinieki no saviem faniem saņēma svilpienus.
Šajā rakstā mēģināšu jūs aizvest uz Florenci, atstāstot savām acīm redzēto, kas nebija vērojams tālrādes ekrānos vai izlasāms TVNET slejās pirms tam. Izcelšu gan, ka stāsts nebūs par spēles niansēm un detaļām - tās nudien vislabāk varējāt vērot zilajos ekrānos. Nav vērts atkārtoties.
Turklāt jau sen zināma patiesība, ka vislabāk pašu futbola spēli var redzēt tieši televīzijas tiešraidē, nevis uz vietas tribīnēs. Atkārtojumos ļoti ērti var saskatīt nianses, bet klātienē šādu priekšrocību nav. Toties ir daudz citu: emocijas, smaržas, skaņas.
Ar ukraiņu gādību uz gleznaino Florenci
Ceļoju līdzi RFS komandai arī uz Belfāstu, kur notika izšķirošā kauja par tikšanu UEFA Konferences līgas grupu turnīrā, tāpēc zināju par kluba stratēģiju - ierasties spēles norises vietā dienu pirms mača, bet mājās doties nākamajā rītā pēc dueļa.
Tas ir ērts un kompakts grafiks. Nepavadi galamērķī pārāk daudz laika, ko bieži gadās izmantot nelietderīgi, bet esi tur tieši tik ilgi, lai visu paspētu. Futbolisti var iepazīties ar viesnīcu, stadionu, pierast pie zāliena, ģērbtuvēm. Žurnālistiem pirmsspēles dienā galvenais ir saņemt akreditācijas kartīti un saprast, kur preses konferences telpa, kur pēcspēles interviju zona, kur sēdvietas mača laikā. Tas ir svarīgi, lai lieki netērētu laiku mača dienā vai, nedod dievs, kad jau jāskrien sarunāties ar spēles varoņiem pēc cīņas. Apmaldīšanās stadiona gaiteņu labirintos var dārgi maksāt.