Realitātes šovi – starp cinismu un cilvēcību
Cik daudz pašmāju realitātes šovos ir realitātes?
Foto: Shutterstock/Publicitātes/TVNET/TVNET kolāža
Ērika Šmeļkova
, žurnāliste
Realitātes šovi – starp cinismu un cilvēcību
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 2

Lai arī realitātes šovi pasaulē no reitingu karaļiem aizvien vairāk kļūst par fona izklaides raidījumiem, mūsu TV tie aizvien “rullē”. Tikai cik daudz tajos vairs atlicis realitātes, cik manipulatīvas mānīšanās un TV veikala? Un vai tie varoņi, kas šovā jūtas izmantoti un psiholoģiski traumēti, vai viņiem nepienāktos kompensācija? Par realitātes šovu “mēness neredzamo pusi" un to, kurp tie virzās, saruna ar pieredzējušo režisori, producenti Aiju Strazdiņu-Ratinsku.

Šajā vasarā slavenā X faktora producentu Saimonu Kauelu tiesā iesūdzējuši vairāki bijušie šova dalībnieki, prasot 1,2 miljonu dolāru kompensāciju par morālo kaitējumu, pēc šova ārstēšanās izdevumiem un ilgstošām mentālām problēmām. Vai Latvijā varētu sagaidīt līdzīgas tiesas prāvas?

Pieļauju, ka ASV tiesā sūdzēšana ir kā bubulis un primārā nesaskaņu risināšanas instance. Varu teikt, ka Latvijā reizēs, kad kāds jūtas nesaprasts, darām visu, lai kļūdu labotu. Personīgi es un mana komanda – mēs neatdalām darbu no dzīves un realitātes šovus no realitātes tādā nozīmē, ka ar dalībniekiem arī pēc filmēšanas uzturam tuvas attiecības. Strādājot šajā formātā un novelkot treknu robežu starp darbu un savu dzīvi, domāju, mēs zaudētu sajēgu par abiem.

TV kompānijas no raidījumiem sagaida labus reitingus, un zināms, ka tam tiek izmantoti arī manipulatīvi paņēmieni - dalībnieki jūtas izmantoti, apzināti provocēti.

Sajūta, ka tevi izmanto reitingu dēļ, zināmā mērā neizbēgama. Pie šāda slēdziena var nonākt samērā ātri un, godīgi sakot, arī loģiskā ceļā. Protams, arī manā praksē ir bijuši mazāki vai lielāki asumi, kurus vienmēr risinām sarunu ceļā. Arī raidījuma veidotāji var pieļaut neuzmanības kļūdas, piemēram, cilvēcīgi sajaucot kādu faktu vai pārprotot informāciju – un tas ne vienmēr nozīmē dzīšanos pēc reitingiem.

Kā jūs sabalansējat cilvēcisko momentu ar šovu kā biznesa projektu - kur viss pārdošanai?

Skaidrs, ka no otras puses televīzija ir veikals, kas pārdod emocijas.

Tāpēc, piekritīsiet, maz ticams, ka par ekrāna varoni kļūs kluss, intraverts, nekad kļūdas nepieļaujošs, jokus nestāstošs, sevi un citus uz zoba nevelkošs un zemāks par zāli dalībnieks. Skatītājs grib smieties, raudāt, šausmināties un iemīlēties!

Kā es nesen teicu “Boksa akadēmija 2” puišiem – nekur nav teikts, ka visas šīs emocijas nevar iemiesot viens dalībnieks un ka mums šovā tāpēc vajag vienu muļķi, vienu bučmūlīti, vienu gudru čali un vienu, kurš par visiem rēc. Tie laiki ir pagājuši, un skatītājs nav tik, atvainojiet, dumjš. Manuprāt, producentu mērķis ir uzmeklēt maksimāli interesantus dalībniekus, kas, loģiski, garantē foršu saturu, un vienlaikus ir psiholoģiski noturīgi.

Neraugoties uz šovu traumatiskām blaknēm, kas vairs nav noslēpums, tomēr joprojām tik daudzi alkst piedalīties. Kas tur tik vilinošs?

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka cilvēks, kurš izvēlas būt kadrā, nevis palikt aizkadrā, ir ne tikai drosmīgāks par citiem, bet arī mazliet trakāks. Ikviens, kurš apzināti sevi noliek raidījuma varoņa lomā, ir mazliet eksibicionists, mazliet alkst slavas, atzinības vai vēlas būt saprasts. Un šie nebūt nav slikti dzinuļi - tieši otrādi. Tomēr loģiski arī, ka persona, kuru ekrāns vēl nav rūdījis, pilnībā neapzinās, cik sāpinošs var būt skats uz sevi no malas – pat gadījumā, ja tu neko tiešām traku tajā raidījumā neizdari. Es to sauktu par normālu realitātes šovu filmēšanas blakni – gaidas par dalībnieku pašizpausmēm ne vienmēr sakrīt ar to, kā šis cilvēks izskatās kamerā, un, ticiet man, režisoriem, vadītājiem un citiem "kairinātājiem" ne vienmēr ar šo sakars.

Pirms 17 gadiem tieši Aija Strazdiņa bija viena no LNT Izdzīvotāju šova veidotājiem, kurā arī es izbridu Gaujas krastus no tās iztekas līdz ietekai jūrā. Un visgrūtākā bija tieši tā emocionālā putra, kura tiec ierauts. Turklāt tovasar jūlijs vairāk līdzinājās draņķīgam oktobrim - nemitīgi lija un gaiss dienā knapi iesila līdz 16 grādiem. Naktis teltīs, ar slapjām drēbēm bija īstas mocības, nevis atpūta. Katru dienu ar 20 kilogramu smagām mugursomām bija jāveic vismaz 20 kilometri, pauzēs – ekstrēmi pārbaudījumi no militāristu speciālo vienību repertuāra. Vakaros - īstas galma intrigas, kādu izbalsojot no šova. Emocijas, asaras - viss, kas nepieciešams izrādei, un, lai palaistu vaļīgāk bremzes, alkohols mērenās devās ar tika piegādāts. Tam klāt - tevi burtiski ik uz soļa nepārtraukti filmē. Šova pamatsastāvs bija mūsu teātru aktieri, mākslinieki, krišnaīts un arī viens politiķis. Nu es varu teikt, ka ar ekspremjeru, Saeimas deputātu Māri Kučinski esmu gulējusi vienā teltī. Mēs katru nakti mainījāmies ar partneriem, tos izlozējot. Šo triku, it kā lai izjauktu producentiem kārtis, bija izdomājis no šovu režisora par dalībnieku pārtapušais Rolands Laķis, pazīstams kā Balstiņa. Vismaz divas reizes šova ārsts Arnis Nulle oficiāli paziņoja, ka filmēšana jāpārtrauc, jo viņam ir pamatotas bažas par vairāku dalībnieku psihisko veselību. Viena aktrise patiešām “salūza” un tika nogādāta slimnīcā. Es noturējos braši – vairāk nekā trīs nedēļas, kuru laikā pārgurums mijās ar emocionālu izmisumu un tikai kauns padoties atturēja no izstāšanās. No meža iznācu kā Rembo, tik lieliskā paskatā, kā no labākajiem spa kūrortiem atgriezusies. Bet īstās šausmas sākās, kad sāka demonstrēt šovu, kam sekoja skatītāju komentāri. Man likās, ka materiāls ir tendenciozi samontēts un kā es tur izskatos - vai tad nevarēja labāk uzfilmēt? Lai spētu kaut cik normāli naktīs gulēt, nolēmu turpmāk TV neskatīties un komentārus nelasīt. Toties tagad, pēc daudziem gadiem, jāatzīst, tas bija viens no fantastiskākajiem piedzīvojumiem un, lai arī skarba, bet sava veida psihoterapija, ar iespēju uz sevi paskatīties no malas.

                                       raksta autores personīgā pieredze

Ārvalstīs jau ir psihologi, psihoterapeiti, kas specializējas tieši TV šovu radīto mentālo traumu ārstēšanā. Vai mūsu TV kompānijām tomēr līgumos nevajadzētu paredzēt apmaksātas speciālista konsultācijas?

Mūsu studijas dalībnieku līgumā norādīts, ka pēc producentu lūguma dalībniekam jāuzrāda psihologa slēdziens par viņa veselības stāvokli, jābūt gatavam iziet pārbaudes vai gadījumā, ja ir kāda zināma diagnoze, tā jādara zināma producentam pirms filmēšanas. Dziļāk zem ādas nevienam ielīst nav iespējams, tāpēc darām visu, lai nodrošinātu gan atbildīgu dalībnieku izvēli, gan veidotu uzticībā balstītas attiecības, lai kopīgi radītu kolorītu raidījuma saturu.

Tak ne jau viss ir tik rožaini, piemēram, “Caur ērkšķiem..” dalībnieces ienāk ar jau traumētu psihi! Psihoterapeite Aina Poiša tiecas uz to, ka šovu personālā būtu jāiekļauj arī psihologs.

Uzskatu, ka gadījumos, kad saturs ir sensitīvs vai dalībnieki ir no potenciālas riska grupas, producentam un TV kanālam, ja tas nepieciešams, būtu jāuzņemas līdzatbildība par dalībnieku emocionālo veselību arī pēc filmēšanas. Šajā ziņā mums ir lieliska pieredze ar STV Pirmā! sociālo projektu “Caur ērkšķiem uz...”, kur dažām dalībniecēm ar televīzijas starpniecību, kā arī paši par saviem līdzekļiem esam snieguši psiholoģisku atbalstu pēc projekta beigām. Manā izpratnē realitātes žanra veidošana un atbildība nebeidzas brīdī, kad tiek izslēgtas kameras, bet turpinās nepieciešamībā vai simpātijās balstītā sadarbībā.

Tieši šo pašu ērkšķu sakarā arī esmu saņēmusi sirdi sildošas atsauksmes no dalībnieču psihologiem par to, cik ļoti meitenes mainījušās projekta laikā, kā arī pateicību par to, ka atbalsts ticis sniegts arī pēc šova ētera beigām. Manuprāt, tai jābūt normai.

Attīstītajās valstīs ar garu realitātes šovu vēsturi ir pētījumi par to, kā šovi ir mainījuši sabiedrības uzvedības modeļus, komunikāciju. Latvijā diemžēl pagaidām nopietnu pētījumu nav. Ko jūs par to teiktu?

Realitātes šovs ir miniatūrs sabiedrības modelis.

Ja runājam par to, kādu iespaidu tie atstājuši – iespējams, redzamākais būtu “ātrās slavenības” jeb ekrāna varoņi, kuri iemanto publikas atzinību un atpazīstamību burtiski vienā rāvienā.

Skatoties uz Latvijā veidotajiem realitātes formātiem, kuru dalībnieki nav slavenības, vēlētos, lai bez interesantiem varoņiem skatītāji par saviem elkiem varētu iegūt arī personības, kurām tik tiešām vēlamies sekot, kuras ir iedvesmojošas. Piemēram, jauniešus motivējoši tā saucamie “baltie tēli”. Latvijas realitātes formātā tādi ir retums. Starp citu, šis ir viens no mērķiem, ko esam sev uzstādījuši, jau otro gadu veidojot “Go3” šovu “Boksa akadēmija”.

Kādā virzienā pašlaik stūrē un attīstās šis TV formāts? Piemēram, mūsu realitātes šovu “vectētiņš” Rolands Laķis saka, ka tagad viņš ar dalībniekiem slēgtu aktieru līgumu.

Realitātes žanrā mani pirmām kārtām piesaista tieši realitāte – psiholoģija vārda visplašākajā izpratnē, personu savstarpējo attiecību mijiedarbība, profesionālās aizkadra darba metodes un tas, ka viss tomēr notiek pa īstam. Inscenētos formātos ir cits šarms – tur var piedomāt pie kadra un satura estētikas, strādāt ar aktieriem un darīt vēl daudzas lietas, kurām realitātes formātā ne tikai nepietiek laika, bet kuras faktiski padarītu šo realitāti fiktīvu. Tāpēc vienmēr pievēršam lielu vērību tam, lai viss līdz pat sīkākajām detaļām būtu maksimāli dokumentāls – pretējā gadījumā sanāk melot sev un skatītājam.

Laikā, kad katrs spēj būt medijs, vai nav sagaidāms realitātes šovu noriets?

Realitāte kā formāts ir fleksibls un pats sevi attīstošs, tāpēc nedomāju, ka tam jebkad draud izmiršana. Cits jautājums ir platforma, ar kuras starpniecību šī realitāte atrod savu skatītāju. Saturam jāseko auditorijai, tāpēc paredzu, ka arī realitātes formāti arvien vairāk transformēsies, lai pielāgotos visādiem tiktokiem, snapčatiem un jūtubiem, kā arī visām tām vietnēm un informācijas saņemšanas veidiem, par kuriem mums šobrīd nav ne jausmas.

Tāpat jārēķinās, ka satura veidošana vairs nav izredzēto misija un ka par producentu var kļūt jebkurš, pat pusaudzis.

Tāpēc mazāk būtu jābaidās, ka šovus neredzēsim tikai televīzijā vakaros, pēc ziņām, bet vairāk jāstrādā ar sabiedrības empātijas līmeņa celšanu – pieņemot, ka saturu veidojam katrs no mums.

Tēmas
Uz augšu