Vai galvenie varoņi arī bija atnākuši? Politiķi, augsta ranga ierēdņi…

Bija eksprezidenti, politiķi – nu, kā jau pie mums parasti. Atsauksmes galvenokārt bija divejādas. Piemēram, cilvēks, kurš bijis liels politiķis, teica – pašam, tur esot iekšā, nelikās, ka tik traki, bet, no malas skatoties, – nu, ir drausmīgi visi tie birokrātiskie papīri, pat smiekli nenāk. Tāda apmēram bija viena puse.

Un otra puse bija tie, kuri ar šo saskaras, arī skolotāji, par kuriem ir arī konkrētais izrādes stāsts, – tie uztver pavisam savādāk, viņi saka: tu nevari iedomāties, bet tieši tā arī ir. Viņiem smiekli nāk vēl mazāk, viņi dzīvē redz, ko ar cilvēku dara birokrātiskie papīri. Ka tiešām aiz visiem šiem papīriem pazūd cilvēks. Bija ļoti interesanti paklausīties - bija šie divi flangi. Un man neviens nepateica – “interesanti” vai kaut kā tamlīdzīgi, kā parasti saka, lai nepateiktu neko.

Otrais partijas boss pēc kārtas – tāds tev šī gada ampluā, ja pieliekam klāt daudzsēriju mākslas filmu “Krimināllieta iesācējam”. Ko jaunu esi atklājis par šādu amata vietu?

Ir divi varianti, es skatījos abus. Viens – cilvēks pats ir izveidojies par valstsvīru, stabils pats par sevi. Viņš, nonākot šādā amatā, spēj sevi saglabāt. Kas ir ļoti grūti, protams…

Mums ir tādi partiju bosi?

Man liekas, ka vairs nav. Agrāk, man šķiet, tādi valstsvīri bija. Bet varbūt šis ir tāds pārejas posms, mūsu jaunieši izmācīsies, un kaut kas mainīsies, viņi uz dzīvi skatīsies ne tikai caur naudas prizmu, vērtības būs drusku lielākas…

Otrs bosu variants - tie ir tādi, kuri tādā bariņā turas, gaida, un, kad iemet amatā, tad, kā redzam, tas cilvēks nav gatavs ne tai lietai, ne tam darbam, kas viņam jādara.