Par reiva ballītēm, pazušanu un uzskatu brīvību. Intervija ar filmas “Neona pavasaris” aktrisi Mariju Luīzi Meļķi
Jaunā aktrise un dzejniece Marija Luīze Meļķe Foto: Foto: Jānis Škapars
Antra Feldmane
, TVNET Kultūra | Izklaide redaktore
Par reiva ballītēm, pazušanu un uzskatu brīvību. Intervija ar filmas “Neona pavasaris” aktrisi Mariju Luīzi Meļķi
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Šī rudens latviešu kino maratonā kā spilgta pērlīte izceļas arī pašmāju jauniešu drāma, ko varētu iekļaut žanrā “coming of age” ­ režisora Matīsa Kažas jaunākā filma “Neona pavasaris”. Tā skatītājiem Latvijas kinoteātros būs redzama jau no 14. oktobra. Filmas scenārija izstrādē, gluži likumsakarīgi, piedalījās galvenās lomas atveidotāja, tolaik vēl aktrise bez pieredzes Marija Luīze Meļķe. Mēs ar Mariju Luīzi sarunājāmies par gaidāmo filmu, tās radītajiem izaicinājumiem, kā arī nedaudz pašķetinājām viņas paaudzes jauniešu pasaules skatījumu.

Deviņdesmitajos dzimušajiem jauniešiem ir iespējas darīt jebko. Izvēlēties jebkādu profesiju, nestudēt, neveidot ģimeni, ja nevēlies. Ir pieejami visdažādākie dzīvošanas modeļi. Vai šāda izvēles brīvība kādā brīdī neieved džungļos, kur vairs nav skaidrs, ko izvēlēties?

Jā, ne tikai profesionālas izvēles, bet arī uzskatu brīvība. Tas, ka vienlaikus ir jārēķinās ar visu, ir šī apziņa par to, ka ­ labi, man ir mana dzīves pieredze un skatījums, bet citam cilvēkam tā var būt citāda. Nav iespējams to visu izprast padziļināti, tomēr izvēlēties vienu lietu un doties tajā šķiet kaut kā aprobežoti. Jo ir taču redzams, ka ir vēl. Tomēr tai pat laikā tas viss var būt pamats kaut kam ļoti radošam un interesantam ­ ja tajā galīgi nenoslīkst.

Sērfot nedaudz pa virsu, neignorējot to, kas ir apakšā. Tas, par ko es priecājos, skatoties uz sava vecuma jauniešiem vai par sevi jaunākiem cilvēkiem ­ viņu empātijas spējas ir diezgan attīstītas un arī spēja intelektuāli aptvert atšķirīgas cilvēku pieredzes. Saprast, ka personīgā pieredze nav vienīgā pareizā.

Es jūtu, ka šiem cilvēkiem attiecīgi ir iespēja kļūt tolerantākiem, nekā gadās sastapt vecākās paaudzēs. To es saku ar zināmu empātiju pret iepriekšējām paaudzēm, jo ir bijusi cita audzināšana un kultūras lauks. Tagad varam redzēt, ka patiesībā ir visādi. Jā, tas mazliet jauc galvu, rada trauksmainu un nedrošu sajūtu, jo pasaule ir milzīga, bet es gribu ticēt, ka tā ir mūsu iespēja būt vairāk iejūtīgiem.

Tēmas
Uz augšu