Putins uzsācis ļoti riskantu spēli gan politiski, gan ekonomiski

Māris Kūrēns
, TVNET Financenet | KLIK Bizness žurnālists
Putins uzsācis ļoti riskantu spēli gan politiski, gan ekonomiski
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 15
Foto: Reuters / Scanpix

Krievijas sāktais karš Ukrainā, šķiet, ir jūtams katra eiropieša maciņā, un īpaši aktuāli tas būs tuvākajos mēnešos, kad sāksies apkures sezona. Tās ir sekas Eiropas flirtēšanai ar Krieviju līdz kara sākumam, kā arī sankcijām, kas noteiktas pēc kara sākuma. Notiekošajam ekonomikā ir cieša saistība ar to, kas notiek karalaukā Ukrainā. Pēc šķietama pieklusuma vasaras beigās nu atkal ir kļuvis interesanti.

Kas notika vasarā?

Vasara karalaukā Ukrainā pagāja tādā kā “bakstīšanās zīmē”. Jā, jūnijā Krievijai izdevās gūt zināmus panākumus, ieņemot stratēģiski svarīgās pilsētas Severodonecku un Lisičansku Luhanskas apgabalā, taču turpinājumā Krievijas ofensīva noplaka. Jūlijā bija mēģinājumi pārgrupēt spēkus, taču arī pēc tā nekas nesanāca.

Paralēli tam Ukrainas puse arvien aktīvāk sāka runāt par pretuzbrukumu, taču teju katrā amatpersonu paziņojumā izskanēja aicinājums Rietumvalstu sabiedrotajiem – vajag ieročus. Ieroču piegādes turpinājās, taču frontē teju katra diena bija līdzīga – Krievija ar raķetēm un artilēriju apšaudīja Ukrainas pilsētas, uz ko ukraiņi atbildēja ar precīziem uzbrukumiem Krievijas infrastruktūrai.

Daudz nopietnāka situācija veidojās Eiropā, kur, it īpaši vasaras otrajā pusē, bija jūtama zināma spriedze saistībā ar energoresursiem. Gāzes un elektrības cenas strauji kāpa, tāpat Eiropas Savienībā tika noteikti dažādi pasākumi enerģijas taupīšanai. Paralēli tam turpinās inflācijas kāpums, kas ievērojami sadārdzinājis mūsu ikdienas dzīvi.

Septembra šoki Krievijai

Vasarā iesāktā “bakstīšanās” frontē nosacīti turpinājās arī septembra pirmajās dienās, kad Ukrainas spēki publiski runāja par pretuzbrukumu dienvidos esošajam Hersonas apgabalam. Tur jau ilgāku laiku, pateicoties augstas precizitātes ieročiem, ukraiņiem bija izdevies diezgan ievērojami papluinīt okupantu apgādes līnijas.

Septembra otrajās brīvdienās sākās Ukrainas pretuzbrukums, tiesa gan, frontes otrā galā – ziemeļaustrumos esošajā Harkivas apgabalā. Ukrainai dažu dienu laikā būtībā izdevās “iztīrīt” visu apgabalu no okupantiem, kuri metās bēgt. Ukrainas spēki burtiski dažu stundu laikā atguva stratēģiski svarīgās pilsētas Kupjansku un Izjumu, par ko vēl pavasarī norisinājās sīvas kaujas vairāku nedēļu garumā. Tāpat veiksmīga virzība notika Hersonas virzienā, Ukrainas spēkiem pietuvojoties pilsētai vien 10-15 kilometru attālumā.

Lieki piebilst, ka šis pretuzbrukums iezīmēja jaunu nodaļu Krievijas sāktajā karā. Zaudējumi Harkivas apgabalā bija tik lieli, ka pat Krievijas propagandas kanālos sākās zināma histērija, aicinot “lietas saukt īstajos vārdos – notiekot “karš”, nevis “speciālā militārā operācija””.

Turklāt – Ukrainas spēkiem Harkivas apgabalā bēgošie Krievijas karavīri atstāja nozīmīgu “militāro palīdzību” - vairākus desmitus vērtīgu bruņutehnikas vienību un munīciju.

Krievijai draugu netrūkst! It kā...

Pirms nedēļas Uzbekistānas pilsētā Samarkandā notika Šanhajas Sadarbības organizācijas valstu samits, kurā liela uzmanība tika pievērsta Krievijas un Ķīnas līderu pirmajai tikšanās reizei kopš kara sākuma. Putins un Sji Dzjiņpins nāca klajā ar paziņojumu, ka nepieciešams “pārveidot starptautisko kārtību taisnīgākā un racionālākā virzienā”.

Realitātē Ķīnas mediji samērā maz pievērsa uzmanību Sji sarunai ar Putinu, turklāt - nozīmīgāka bija Sji tikšanās ar Kazahstānas prezidentu Kasimu Žomartu Tokajevu. Kazahstānai ir ļoti svarīgs Ķīnas atbalsts, it īpaši laikā, kad Astanas un Maskavas attiecības ir kļuvušas vēsākas, un arī šajā valstī ir reģioni, kuros Krievija potenciāli "varētu mēģināt aizsargāt krievvalodīgos". Sarunā ar Putinu Sji norādīja, ka ir svarīgi gūt diplomātisku atrisinājumu Ukrainas karam. 

Tāpat Putinam bija tikšanās ar Turcijas, Azerbaidžānas, Indijas un Kirgizstānas vadītājiem. Lai arī propaganda “iekšējam tirgum” centās iestāstīt, ka “Krievijai nekāda izolācija nedraud”, šīs tikšanās atmiņā gan palikušas ne jau ar kādiem skaļiem paziņojumiem, bet ar to, ka visu šo valstu vadītāji (domājams, ka apzināti) kavēja tikšanos ar Putinu, nostādot viņu neveiklā stāvoklī.

Iepriekš tieši Putins bija tas, kurš lika uz sevi gaidīt gan bijušajai Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, gan pāvestam Franciskam, gan karalienei Elizabetei II, tādējādi atklāti izrādot necieņu pret citiem līderiem.

Tomēr šajā samitā iezīmējās Krievijas jaunā loma - relatīva izolācija pat to "draugu" lokā, kas šķietami bija gatavi atbalstīt Krieviju. 

Neilgi pēc samita “Financial Times” ziņoja, ka divas Turcijas bankas atteikušās turpmāk apkalpot Krievijas “Mir” maksājumu sistēmas kartes, kam sekoja arī Kazahstānas lielākās bankas “Halyk Bank” paziņojums, ka tā vairs neapkalpos “Mir” kartes. Par atteikšanos no “Mir” apkalpošanas tiek domāts arī Armēnijā – vietējā centrālā banka paziņojusi, ka “bankām ir brīva izvēle – turpināt vai atteikties no “Mir” apkalpošanas”.

Par Armēniju runājot, jāpiemin fakts, ka valsts premjers Nikola Pašinjans vērsās pie Putina pēc palīdzības “Krievijas NATO” - Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) ietvaros, lai saņemtu palīdzību Azerbaidžānas uzbrukuma atvairīšanā. Taču – tika saņemts atteikums. Iemesls vienkāršs – Krievija ir pārāk aizņemta (tas ir, pieredzējusi pārāk lielus zaudējumus) Ukrainā.

Līdz ar to Armēnijā jau dažas dienas vēlāk ieradās ASV Senāta spīkere Nensija Pelosi, pēc kuras vizītes starp Armēniju un Azerbaidžānu tika panākts pamiers. Krievija savas saistības ar KDLO izpildīt nespēja, un paredzams, ka tas vājinās Krievijas ietekmi šajā reģionā.

Interesanti, ka septembrī izskanēja ziņas par to, ka Krievija iegādājas ieročus Ziemeļkorejā, kas uzskatīta par pasaulē izolētāko valsti. Taču...

“Nesen ASV un citi ienaidnieku spēki runāja par ANO Drošības padomes rezolūciju pārkāpumiem, izplatot baumas par ieroču tirdzniecību starp Ziemeļkoreju un Krieviju. Mēs nekad iepriekš neesam eksportējuši ne ieročus, ne munīciju uz Krieviju un neplānojam to darīt,” teikts Ziemeļkorejas Aizsardzības ministrijas paziņojumā.

Lai arī totalitāru režīmu paziņojumiem ticēt ir, maigi izsakoties, naivi, šāds paziņojums ir ļoti interesants. Tā sakot, saņemt kurvīti no Ziemeļkorejas ir jāprot.

Noslēpumi Aizspogulijā

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, 20. septembrī Krievijas okupēto Ukrainas teritoriju “vietvalži” paziņoja, ka steidzami tiks rīkoti referendumi (par kuru iznākumu nevienam nav nekādu šaubu). Jau tajā pašā dienā ar lielu pompu tika izziņots, ka jau vakarā gaidāms Putina un aizsardzības ministra Sergeja Šoigu paziņojums Krievijas sabiedrībai.

Lieki piebilst, ka noskaņojums brīžiem atgādināja laiku pirms septiņiem mēnešiem – īsi pirms Krievijas sāktā kara sākuma. Putina gaidāmā uzruna raisīja daudz jautājumu – vai tiks izsludināta vispārēja mobilizācija? Vai tiks pieteikts oficiāls karš Ukrainai? “Tviterī” klejoja pat versijas, ka Putins grasoties “jau tiešākā veidā” vērsties pret NATO. Taču – intriga tika saglabāta līdz 21. septembra rītam.

Versijas, kādēļ runa aizkavējās, ir dažādas – tostarp arī iekšējie konflikti Kremļa iekšienē un Putina nespēja samierināties, ka pat savu “uzticamo draugu” vidū viņš kļuvis par izstumto – Pekina negrasās militāri atbalstīt Krievijas agresiju, tāpat arī citas KDLO valstis atklāti izvairās no “palīdzības brālīgajai Krievijai”. Ukrainas frontē – Harkivas virziens ir zaudēts, bet liela armijas daļa ar kaunu aizbēgusi no kaujas lauka.

Tas, iespējams, Kremļa vadonim licis pat aizdomāties par kodoltrieciena izdarīšanu pret Ukrainu,

taču to apturējis ASV ģenerāļa Bena Hodžesa Rietumvalstīm netipiski tiešā tekstā izteiktais paziņojums - “ja būs kodoltrieciens pret Ukrainu, tad sabiedrotie pilnībā iznīcinās Krievijas Melnās jūras floti”.

Bet – tās gan ir tikai versijas. Kas Kremlī notiek patiesībā, iespējams, nekad netiks atklāts. Un varbūt pat labāk nezināt.

Atgriežoties pie “mobilizācijas runas” - Krievijai patīk dažādi zīmīgi datumi, un mobilizācija tika izsludināta tieši... Starptautiskajā miera dienā. Putins un Šoigu savās uzrunās būtībā nepārsteidza un neko jaunu nepateica, ja neskaita to, ka ir vajadzīga jauna “gaļa” frontes līnijās Ukrainā.

Iepriekš minēju par ticēšanu totalitārajiem režīmiem. Ņemot vērā Putina trešdienas rīta paziņojumu, tad “ir apdraudēta Krievijas teritoriālā nedalāmība un suverenitāte, Rietumi izceļas ar kodolšantāžu pret Krieviju, tāpēc vajag veikt mobilizāciju”.

Šeit loģiku nemeklēt. Burtiski dažas minūtes vēlāk Šoigu paziņoja, ka Krievija Ukrainā ir zaudējusi ap 5900 karavīriem, un īsumā sakot - “viss noris pēc plāna, tikai vajag stiprināt frontes līniju Donbasā”. Ja reiz zaudējumi tik tiešām septiņu mēnešu laikā ir tik mazi, tad kādēļ ir vajadzīga mobilizācija?

Kopumā var secināt, ka Krievijas vēstījumi pasaulei jālasa otrādi – spoguļskatā, kā jau Aizspogulijai pienākas. Pirms kara Ukrainā Kremlis ar putām uz lūpām apgalvoja, ka nekāda iebrukuma Ukrainā nebūs un “ļaunās ASV tikai sēj paniku”. Iebrukums notika. Vēlāk, jau pēc iebrukuma sākuma Putina rokaspuiši cits pēc cita sacīja, ka “galvenais mērķis ir Donbass”. Realitātē – haoss visā Ukrainā.

Samarkandā Putins pauda, ka Krievija ir ieinteresēta, lai karš drīzāk beigtos. Arī Kremļa galvenais propagandas attiecību speciālists Dmitrijs Peskovs teica, “ka nekādas mobilizācijas nebūs”. Te nu mēs esam - Krievijā izsludināta mobilizācija, kas diez vai liecina par vēlmi "drīzumā izbeigt karu".

Tieši tādēļ, ironiskā kārtā, iespējams, pat nedaudz jāpriecājas, ka Putins runā par kodolieročiem un to potenciālu izmantošanu.

Trešdien ne viens vien militārais eksperts un pētnieks izteica savu viedokli par mobilizāciju, un, īsumā sakot, var secināt, ka tas Krievijai ir krietni novēlots solis, kas karalaukā Ukrainā neko nemainīs. Vismaz ne tuvākajā laikā. Tas, kas mainīsies, – starptautiskajā vidē likmes ir paceltas un potenciāli mēs varam pietuvoties “mūsdienu Kubas, tas ir, Ukrainas raķešu krīzei”.

Iespējams, ka kodolieroču izmantošanas blefs, it īpaši pēc potenciālās Donbasa, Hersonas un Zaporižjas okupēto teritoriju aneksijas, sasniegs līdzīgus apmērus kā 1962. gada oktobrī, kad pasaule bija uz kodolkara sliekšņa. Tieši šogad šai krīzei 60 gadu “jubileja”.

Kremlis un Putins, iespējams, saprot, ka karš ir zaudēts, un nekāda mobilizācija to neglābs, ņemot vērā, ka arī Krievijas ieroču krājumi ir visai pamatīgi paplicināti. Te gan rodas jautājums – kā tas ietekmēs Krievijas pašas situāciju?

Situācija eskalējas, ekonomika deeskalējas

“Bloomberg” norāda, ka mobilizācija (ja tik tiešām tiks iesaukti 300 000 vīriešu, ne vairāk) skars 1% no Krievijas vīriešiem vecumā no 20 līdz 55 gadiem un 0,5% no darbaspēka. Tieši šī vecuma grupa ir visvairāk iesaistīta ekonomiskajā dzīvē. Ir skaidrs – jo lielāks būs iesaukums, jo nozīmīgāk tas ietekmēs ekonomisko izaugsmi.

“Ja mobilizēs privāto apsardzes kompāniju darbiniekus, viss normāli. Ja mobilizēs tos, kas strādā citās nozarēs, piemēram, ražošanā, tad gan būs sitiens ekonomikai,” norāda ekonomists Rubens Jeņikolopovs.

Darba tirgū Krievijai problēmas ir bijušas vēl pirms kara – produktivitātes ziņā Krievija ir viena no vājākajām valstīm pasaulē. Viena no lielākajām problēmām ir sabiedrības novecošana. Ja mobilizācijas dēļ no darba tirgus izslēdz simtiem tūkstošu vīriešu, šī problēma kļūs vēl akūtāka.

Līdz ar to šogad Krievijas IKP kritums mobilizācijas dēļ var būt vēl par 0,25% lielāks, nekā prognozēts iepriekš. Turklāt atgriešanās pie ekonomikas izaugsmes var notikt vien pēc pieciem sešiem gadiem.

Tāpat nedrīkst aizmirst tādu niansi kā ar mobilizāciju saistītos izdevumus – jo lielāks mobilizējamo skaits, jo lielāks slogs budžetam. Ukrainas “Forbes” aprēķinājis, ka Krievija vidēji dienā uz karavīru tērē ap 200 dolāriem. Respektīvi – katra diena 300 000 iesaucamajiem izmaksās 60 miljonus dolāru.

Tā Krievijai ir liela nauda. 2022. gads tiks pabeigts ar budžeta deficītu, un arī tuvākie gadi būs ar deficītu.

Eksperti norāda, ka mobilizācija ir ļoti riskanta spēle arī ekonomiski, jo naudas rezerves kūst ļoti ātri. Īstermiņā Krievijai esot, ar ko aizlāpīt caurumus, taču ilgtermiņā radīsies problēmas.

Tādējādi var novērot tendenci, ka militārais sektors ekonomikā augs, bet pārējie – būtiski kritīsies. Jo ilgāk karš turpināsies, jo augstāka būs eskalācija, jo nozīmīgākas un ilgākas sekas būs Krievijas ekonomikai. Krievijas ekonomika jau tā ir bedrē, taču, ceļot likmes un žvadzinot ieročus, Krievija arvien vairāk ierokas bedrē.

Vai Putinu tas interesē? Šķiet, ka īsti ne. Visticamāk, Putina pakalpiņi, sniedzot vadonim informāciju par ekonomiku, stāsta, ka izaugsme ir, tikai otrādi. Kā jau Aizspogulijai pienākas. Un ar to pietiek, jo “galvenais taču ir domāt par impēriskajām ambīcijām, nevis tādu sīkumu kā parasto iedzīvotāju dzīves kvalitātes celšana”...

Tēmas
Uz augšu