Labākais veids, kā pamodināt krievu dvēseli, – mobilizācija
Mobilizācija Foto: TVNET kolāža
Toms Lūsis
, TVNET | KLIK publicists
Labākais veids, kā pamodināt krievu dvēseli, – mobilizācija
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 5

Daļējas mobilizācijas izsludināšana Krievijā nesusi sev līdzi pavisam negaidītu blakusparādību – maza, maza mūsu austrumu kaimiņvalsts iedzīvotāju daļiņa beidzot izgājusi protestos, kas skaita ziņā droši vien pārsniedz jebkuru pēdējā pusgada protestu pret karu Ukrainā. Jauki.

Kamēr svaru kausos bija visu vecumu un dzimumu ukraiņu dzīvības pret kaut kādu lowlife naudu nopelnīt un elektroniku sazagties alkstošu Krievijas nomaļu iedzīvotāju dzīvībām, problēmu nebija. Nedz sankcijas, nedz kaut kas cits nestrādāja. Pēc tam, kad sāka pazust iespējas ceļot pa Eiropu, jau sāka parādīties šādas tādas negācijas un pretenzijiņas, tomēr – pret visu notiekošo protestēt tā īsti rokas necēlās, jo bija bailes no iespējamā cietumsoda.

Bet tagad, kad sākusies daļēja mobilizācija un “militārās operācijas” vārdā par lielgabalu gaļu var nākties pārvērsties pašiem vai par tādu padarīt savus vīrus un bērnus, – tagad sākas protesti. Jā, kamēr Bučas slepkavību un zvērību bildes bija kaut kāds tāls un nesvarīgs notikums, viss bija kārtībā, bet, kad pašus sūtīs uz fronti, pēkšņi izrādās, ka tomēr nav īsti labi. Ciniskie mēsli.

Iznīcināta liela daļa Ukrainas, nogalināti civiliedzīvotāji, izvarotas sievietes un bērni, nekādu problēmu. Miruši kādi 40–50 tūkstoši pašu tautiešu – ko nu tur daudz, uz kopējā valsts iedzīvotāju skaita fona tāds nebūtisks sīkums. Turklāt mirušo vecākiem taču par to iedeva žiguļus. Bet tagad, kad paši vairs nevarēs sēdēt dīvānos un vērot šo iznīcību no malas – beidzot Krievijas iedzīvotājiem šī kļuvusi par īstu problēmu. Nu gan Putins aizgājis par tālu!

Protams – ja iepriekš septiņi gadi cietumā par Putina režīma nosodīšanu šķita skarbi, tad tagad, salīdzinājumā ar miršanu frontē, cietums skan tīri tā neko. Un gan jau tāpat diktatoru kāda tuvākā gada laikā nogāzīs, tad varēs iznākt no apcietinājuma ar ovācijām, kā tādi varoņi. Urrā!

No vienas puses, it kā jau labi, ka beidzot arī Krievijas inteliģence (skaļš vārds, varbūt precīzāk būtu – tautas daļa, kas nav pilnīgi idioti) saprot sūdu apmēru un to, ka tas skar ne tikai kādu kaut kur tālu prom, bet vārda vistiešākajā nozīmē arī viņus pašus. No otras puses – cik vēl ukraiņiem būtu jānomirst, aizstāvot savu zemi, lai krievi nolemtu iziet ielās bez mobilizācijas?

Pusgadu bija vienalga. Cik vēl? Gadu? Divus? Piecus? Jo viss taču vislabākajā kārtībā, Putins kaut ko tur nevar sadalīt ar Eiropu un ļaunajiem amerikāņiem, kuri pie visa vainīgi. Okupēja Krimu – bija kurp braukt pasauļoties pludmalē un izbaudīt ārzemju kūrorta burvību. Krim naš. Okupēja vēl daļu Ukrainas – arī uz turieni pēc kāda laiciņa un pēc “vēlēšanām” varētu mierīgi doties ar ģimenēm. Bet tā sasodītā mobilizācija...

Lūk, tas vienreiz ir par daudz, nu gan vadonis pāršāvis pār strīpu. Laiks iet ielās. Savādi, ka protesti var vienlaikus izskatīties gan drosmīgi, gan arī tik sasodīti, sasodīti nožēlojami un gļēvi.

Vai šie agresorvalsts iedzīvotāji nupat drosmīgi izgāja ielās, lai protestētu pret karu Ukrainā? Vai viņi iebilst pret svešas valsts okupāciju (2014. gada Krimas notikumu kontekstā, protams, teju vai komisks jautājums)? Nē. Viņi protestē pret to, ka daļa iedzīvotāju šo starptautiskā mēroga vājprātu vairs nevarēs vērot no malas, bet būs spiesti iesaistīties paši.

Diženā impērija brūk un noslēgumā droši vien sadalīsies drumstalās. Karš līdz šim bija vienkārši kārtējais notikums, kārtējā lieta, ko izlasīt ziņu virsrakstos, ja seko ārzemju medijiem, vai arī kārtējie meli, ko uzklausīt, ja patērē tikai vietējos. Taču nupat sūdi palika īsti un saujiņa nācijas ir gatava doties ielās.

Tāpēc arī iepriekš skarbais un skaudrais vērtējums: “ciniskie mēsli”.

Psihopāts Putins nevienā mirklī negrasījās padoties un nez vai plāno to darīt arī šobrīd. Mobilizācija ir klāt, un beidzot uz savas ādas to piespiedu kārtā piedāvā izbaudīt arī tai tautas daļai, kurai iepriekš tā bija kaut kāda tāla un nebūtiska paralēlā realitāte. Neviens no viņiem nebija ar mieru uzņemties kolektīvo atbildību par to, ko it kā darīja kāds cits. Ar viņiem pilnīgi nekādi nesaistīts.

Arī ukraiņu tauta nevēlējās uzņemties kolektīvo atbildību par 21. gadsimta Napoleona smadzeņu puvi, bet viņiem neviens nejautāja. Vienkārši ieradās un sāka šaut. Tagad neko nejautā arī piespiedu kārtā iesauktajiem.

Pēkšņi internets ir pilns ar “labo krievu” komentāriem par to, ka Eiropai viņus jāglābj no Putina. Uz kaimiņvalstu robežām pēkšņi tūkstošiem mašīnu garas prombraucēju rindas. Viņi tagad šajā visā esot pats lielākais upuris, bet mēs – līdzvainīgi un pat atbildīgi, jo gadiem esam sēdējuši uz Krievijas gāzes un naftas adatas. Nebūs. Šobrīd ir tikai viens upuris, un tā ir Ukraina.

Skumji par izjūtām, bet kaut kā grūti atrast sevī empātiju un līdzpārdzīvojumus par tiem, kurus šobrīd Krievijas ielās miliči klapē ar stekiem. Ja viņi vēlētos iestāties pret Putinu un par Ukrainu, būtu to izdarījuši pirms mēnešiem. Ja viņi protestē tikai pret to, ka tiks aizdzīti karot paši, – varbūt tie steku sitieni ir pelnīti. Atradušies te nabaga cietēji.

Tēmas
Uz augšu