Aptaujājot draugus, paziņas un kolēģus, secināju, ka teju katram no mums ir vismaz viens ēdiens, pret kuru neizjūtam īpašas simpātijas jau kopš bērnudārza vai skolas laikiem. Viens ir uz "jūs" ar piena dārzeņu zupu, otram uzmetas zosāda no griķiem, aknu mērces vai zivju kotletēm, bet vēl kāds gluži vienkārši atsakās kaut ko ēst bez šķietami loģiska izskaidrojuma, iespējams, pat neatceroties, ka sliktā pieredze tomēr kaut kad ir bijusi.

Piemēram, man ir ļoti īpašas attiecības ar pienu – nedzeru to, kopš vien sevi atceros. Ticiet vai ne, bet es pat īsti nezinu, kā piens garšo, un pat iedomāties nespēju, ka man tas kāda iemesla pēc būtu jāpagaršo. Atceros, bērnudārzā raudāju gaužas asaras, kad manu iecienīto debesmannu auklīte neglābjami sabojāja, pārlejot ar pretīgo balto šķidrumu. Mamma gan saka, ka 2-3 gadu vecumā situācija esot bijusi gluži pretēja - es esot vaktējusi pie kūts pakša ar savu mazo krūzīti, kad ome nāks ārā ar svaigo slaukumu, un dzērusi pienu tā, ka prieks. Līdz reizei, kad sapļumpējos līdz vēmienam... Es, protams, to neatceros, bet trauma ir palikusi uz visu mūžu.

Aizdomājos, kāpēc tā? Kā strādā mūsu apziņas mehānismi? Kā veidojas ēšanas ieradumi un kā iegūstam šādas traumas? Un vai tās kaut kā var un vajag ārstēt?

Komentāri (1)CopyDraugiem Whatsapp Pinterest