Vladimira Putina nelikumīgā četru Ukrainas apgabalu aneksija, apgalvojot, ka tie tagad ir daļa no Krievijas, ir būtiska februārī sāktā kara eskalācija. Līdzības ar Hitlera ekspansijas stratēģiju ar katru dienu kļūst arvien izteiktākas. Redzot Ukrainas spēku panākumus, Krievijas prezidents savam karaspēkam liek nešķirojot ar raķetēm un artilēriju apšaudīt civiliedzīvotājus. Visās vietās, no kurām tiek padzīts Krievijas karaspēks, var atrast jaunus pierādījumus par kara noziegumiem un masu slepkavībām.

Tomēr dažās Eiropas daļās saglabājas vēlme vismaz daļēji piekāpties Putina prasībām, pieņemot, ka tādā gadījumā viņš pārtrauks karadarbību un ekonomiskās attiecības varētu kaut daļēji atgriezties iepriekšējā veidolā. Privātās sarunās vadošie Vācijas rūpnieki iestājas par Minhenes tipa samierināšanas politiku. Taču kādreizējā Lielbritānijas premjerministra 1938. gadā īstenotā Nevila Čemberlena nomierināšanas politika neapturēja Hitleru, un līdzīga pieeja neapturēs arī Putinu, kuram ir savi plāni attiecībā uz Baltiju, Poliju un, iespējams, arī citām valstīm.

Laimīgā kārtā pastāv arī labāks risinājums: Eiropas Savienībai būtiski veicināt enerģijas taupīšanu un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, vienlaikus nosakot stingrus cenu griestus Krievijas naftas un akmeņogļu eksportam un esot gataviem palielināt šos ierobežojumus ikreiz, kad Putins izlems saasināt kara situāciju.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X