/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Starp Mežaparka priedēm viņai ir viss, ko negaidi – no kartupeļiem līdz vīģes kokiem. Apejot ap māju, var ieraudzīt pupas, zirņus, persikus, kabačus, melones un ķirbju virtenes.
Lai gan, pa vārtiņiem ienākot, to nenojaust – stilīgais puķu dārzs ieņēmis centru. Lai apsaimniekotu savrupnamu, viņa ir gājusi arī santehniķu kursos – ne pēc sertifikāta, bet pēc saprašanas, kur kas atrodas. Viņas trīs bērni ir jau tik lieli, ka šajā septembrī viņai pirmoreiz ir arī students. Un, protams, Sonoras domas allaž ir pie dziedāšanas – arī koncerti viņai ir virtenēs, un nupat, septembrī, ir nodziedāts Dž.Pučīni “Madama Butterfly” Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī.
Kas ir tie kritēriji, pēc kuriem vadīsies, kad pajautāšu - kā jūties, kā klājas?
Redz, no rīta stāvu ar lāpstu un tačku, vedu kompostu uz dārzu, bet iepriekšējā vakarā dziedāju koncertā Vāgnera zālē, kur viss ļoti smalki. Un runājos ar smalkiem kungiem, tostarp ar Vāgnera mazmazmazdēlu, varu gan sajaukt, cik tie maz- jāliek priekšā.
Man pašai vajag visu to hamburgeru kopā: lai varu izpausties – dziedāt, tas man ir ļoti svarīgi, tad man vajag dabu un apkārt manus cilvēkus.
Veselība man patīk, tad man ir daudz spēka un es varu daudz ko darīt. Ka bērniem iet labi, ļoti priecājos.
Man vienkārši patīk dzīve – visās tajās pilnības krāsās, kāda viņa ir. Līdzko man kaut ko no tā hamburgera atņem, tā man nepatīk.
Rudens daļai cilvēku ir melanholijas augsne, pat vēl dziļāk. Tu vari kaut ko ieteikt pret to?