"Lezbiešu dialekta leksikons" un pārējās antikvitātes. Kāpēc mums jāzina Pēteris Ķiķauka?
Foto: Shutterstock/Latvijas Universitāte/TVNET kolāža
Inga Utena-Logina
, speciāli Klik
"Lezbiešu dialekta leksikons" un pārējās antikvitātes. Kāpēc mums jāzina Pēteris Ķiķauka?
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 1

“Lezbiešu dialekta gramatika”, “Lezbiešu dialekta leksikons” - tie nav vienīgie rokraksti un grāmatas par sengrieķu gramatiku, ko 21. gadsimta sākumā autora Pētera Ķiķaukas jaunākais dēls Gundaris, kuram pašam tad jau bija 70 gadu, no Kanādas atgādāja uz Dzimteni – uz Latvijas Universitātes Vēstures institūtu.

Brīvvalstī citi profesori atzina, ka Ķiķauka Latvijā ir vienīgais cilvēks, kurš brīvi pārvalda seno grieķu valodu. Tā nu viņa dēļ un ar dekāna J. Endzelīna starpniecību Latvijas studenti divdesmit gadus līdz okupācijai varēja mācīties kaut ko tik klasisku – sengrieķu filoloģiju. Un lekciju kursi bija smalki - grieķu literatūra, valoda, dialekti, stilistika, metrika, sintakse, valsts antikvitātes, Homērs un homēriskie himni…

Bet sarunbiedri Pēterim Ķiķaukam bija daudzās citās valodās, ko viņš pārvaldīja - grieķu, latīņu, vācu, krievu, franču, ebreju, pat mākslīgo esperanto. Un par latviešu valodu diskutēja arī ar Endzelīnu, oponēdams pat presē, jo Ķiķauka uz savu zināšanu bāzes pētīja arī mūsu valodu.

Rezultātā viņš tika arī ievēlēts Pareizrakstības komisijā. Un 1937. gadā iznāca viņa grāmata “Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem”.

Kaut arī profesionāli kaislīgs, patiesībā Ķiķauka bijis “viens no klusākiem, bet visai dziļiem un nopietniem mūsu Universitātes darbiniekiem”, kā to atzīmēja gan kolēģi, gan viņa studenti. “Klasiskā gara cilvēks, kas nejaucas iekšā lielajā pūli, bet nosvērtā, harmoniskā dvēseles saskaņā no mūžības viedokļa ar patstāvīgu kritisku skatu novēro apkārtējās pasaules parādības,” kā tā laika stilā rakstījis kolēģis profesors Ernests Blese.

Tomēr ilgi klīda zinātnieku jociņš pēc tam, kad 1937. gadā Pēteris Ķiķauka kā Latvijas Universitātes delegāts tika aizkomandēts uz Atēnu Universitātes 100 gadu pastāvēšanas svinībām un savu apsveikumu norunāja sengrieķu valodā. Tā bijusi profesionāla sensācija – kad uzzināts, ka Ķiķauka Atēnu avīzē ielicis sludinājumu, ka meklē sarunu biedru savām sengrieķu fonētikas studijām, jo – “kā var runāt mirušu valodu?”.

Tēmas
Uz augšu