Viņdien sēdēju, prātoju un nonācu pie kāda pavisam negaidīta secinājuma – es te visu laiku rakstu un rakstu, bet runāju tikai par citiem cilvēkiem un viņu izdarībām. Lasītājiem praktiski neko neesmu pastāstījis pats par sevi, savu dzīves gājumu, izglītību un darba pieredzi. Pienācis laiks laboties. Iepazīsimies, draugi, – mani sauc Toms un vēlos jums par sevi pastāstīt.
Vecāki jau manā agrā bērnībā saprata, ka esmu tā saucamais brīnumbērns. Kamēr pārējie bērni mācījās pēc formām ievietot kastītē trijstūrus, aplīšus un kvadrātiņus, es jau biju sācis lasīt. Līdz laikam, kad vajadzēja sākt mācības skolā, bija skaidrs, ka mācības pirmajās klasēs manai attīstībai drīzāk nāktu nevis par labu, bet gan būtu kaitniecīgas.
Sekojoši – skolu uzsāku nevis pirmajā, bet gan piektajā klasē. Arī piektā klase bija lēna un garlaicīga, bet augstākā mani nevēlējās laist, jo vecumu atšķirība ar klasesbiedriem būtu pārāk iespaidīga. Otrajā gadā nokārtoju devītās klases eksāmenus, bet vēl pēc gada – absolvēju vidusskolu.