Daudz lasot – visu ko, klasiku, mūsdienu literatūru, pētot stāsta kompozīciju, piefiksējot dažādas detaļas. Protams, ir lieliski studēt, piemēram radošo rakstniecību, taču man nebija šādas iespējas. Mana profesija ir inženiere, tam man neatliktu laika. Vēl arī tas, ka man ir ļoti spilgta iztēle. Tas palīdz. Pirmās grāmatu sērijas (“Last Rituals”, 2007, “My Soul To Take”, 2009, “Ashes to Dust”, 2010, u.c.) centrālā varone bija advokāte, vientuļā māte Tora Gudmunsdotira. Laikā, kad pievērsos detektīvromānam, Islandē dominēja lielākoties policijas darba atveides. Vai galvenais varonis – žurnālists. Manai varonei bija jāpārstāv tāda profesija, kas ļautu viņai piekļuvi nozieguma detaļām atkārtoti, protams, ja tā ir iecerēta kā grāmatu sērija. Tādēļ tā nevarēja būt inženiere, kas manā gadījumā droši vien būtu ideāli. Nelaime tāda, ka Islandē advokātam nav tādas tiešas ietekmes kriminālnozieguma atrisināšanā. Viņi piedalās tiesas procesos, taču ne vairāk. Tad nu man nācās izdomāt šīs varones motivāciju un pamatojumu, kādēļ viņa atrodas vienā vai otrā situācijā. Tas bija grūti, bet man patīk izaicinājumi. Nākamajai – Huldura un Freijas – sērijai (“DNS”, “Sāga”, “Parāds”, “Caurums”, “Lelle”, Zvaigzne ABC) par galveno varoņu nodarbēm izvēlējos policijas darbiniekus.