Pavisam uzreiz - dažas dienas pēc okupācijas 1940. gadā, Zviedrijas Valsts vēstures muzeja direktors ar gudru ziņu izcilajam Balodim atsūtīja uzaicinājumu piedalīties arheoloģiskajos izrakumos Sigtunā. Dažas nedēļas vēlāk, vēl līdz galam nenoformētajos juku laikos, Balodis ar sievu varēja izlidot uz Zviedriju. Dažus mēnešus vēlāk, kad jau bija noformēta Latvijas PSR un arī uzņemta Padomju Savienībā un sākās mācību gads, vienīgais sods, ko Francis Balodis saņēma, atsūtītu drošā vietā pāri jūrai, bija jaunieceltā Latvijas Universitātes rektora, latvieša Jāņa Paškēviča pavēle: “Atbrīvoju no dienesta pienākumiem (..) no savas zemes un tautas visstraujākajā jaunradīšanas laikā dezertējušo profesoru Franci Balodi.”

Viņš bija tik daudz sevišķa paveicis savos 58 gados, kas jaunajai varai gan jau šķita slikts un sodāms, kā vēsture to rāda par citiem, tā ka ielūgums uz Zviedriju, visticamāk, sanāca biļete uz izglābšanos.

Mums vienmēr bijuši dullie daukas, kuri gribējuši redzēt, kas ir aiz horizonta. Francis Balodis zinātniskajos komandējumos bijis tik daudzās pasaules vietās, ka nosaukumus varētu rakstīt rindu rindās.

Rezultātā viņš, latvietis, bija radījis jaunus atzinumus par pundurdievu izcelšanos Ēģiptē – ka tā meklējama nevis Arābijā, kā domāts agrāk, bet Centrālajā Āfrikā. Viņš pa jaunam un precīzi raksturoja tatāru-mongoļu kultūru – ka tā radīta uz augstas attīstības pakāpes ar pilsētām un apūdeņošanas kanālu sistēmu, un komplicētu centrālapkuri, un glītām freskām, un tamlīdzīgi.

Bet mums pats galvenais - viņš pierādīja organizētu dzīvi, valstisku domu un augsti attīstītu kultūru Latvijas teritorijā vēl pirms 1200. gada. Tāpat pētīja latgaļu un kriviču cilšu senās etnogrāfiskās un politiskās robežas pirms 13. gadsimta.