Arheoloģijas pamatlicējs Latvijā Francis Balodis un viņa aizraujošais dzīvesstāsts
Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību spēki ap 1924. gadu. 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Dauge, Kārlis Balodis, Jēkabs Velme, Jēkabs Lautenbahs, Ernests Felsbergs, Pēteris Šmits, Ludvigs Bērziņš; vidū: Kārlis Straubergs, Augusts Tentelis; 2. rindā no kreisās: Arnolds Spekke, Juris Plāķis, Ernests Blese, Pauls Jurēvičs, Maksis Nusbergers, Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Zālīte, Francis Balodis, Jānis Kauliņš. Foto: LU/Shutterstock/TVNET kolāža
Inga Utena-Logina
, speciāli Klik
Arheoloģijas pamatlicējs Latvijā Francis Balodis un viņa aizraujošais dzīvesstāsts
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Arī Francis Balodis ir starp tiem daudzajiem, kurus Latvijas valsts zaudēja emigrācijā, tobrīd zūdot pašai Latvijai. Tomēr ar viņu tas notika saudzīgā veidā, un varētu teikt, ka īstajā brīdī, un vēlāk viņš varēja palīdzēt citiem. 

Pavisam uzreiz - dažas dienas pēc okupācijas 1940. gadā, Zviedrijas Valsts vēstures muzeja direktors ar gudru ziņu izcilajam Balodim atsūtīja uzaicinājumu piedalīties arheoloģiskajos izrakumos Sigtunā. Dažas nedēļas vēlāk, vēl līdz galam nenoformētajos juku laikos, Balodis ar sievu varēja izlidot uz Zviedriju. Dažus mēnešus vēlāk, kad jau bija noformēta Latvijas PSR un arī uzņemta Padomju Savienībā un sākās mācību gads, vienīgais sods, ko Francis Balodis saņēma, atsūtītu drošā vietā pāri jūrai, bija jaunieceltā Latvijas Universitātes rektora, latvieša Jāņa Paškēviča pavēle: “Atbrīvoju no dienesta pienākumiem (..) no savas zemes un tautas visstraujākajā jaunradīšanas laikā dezertējušo profesoru Franci Balodi.”

Viņš bija tik daudz sevišķa paveicis savos 58 gados, kas jaunajai varai gan jau šķita slikts un sodāms, kā vēsture to rāda par citiem, tā ka ielūgums uz Zviedriju, visticamāk, sanāca biļete uz izglābšanos.

Mums vienmēr bijuši dullie daukas, kuri gribējuši redzēt, kas ir aiz horizonta. Francis Balodis zinātniskajos komandējumos bijis tik daudzās pasaules vietās, ka nosaukumus varētu rakstīt rindu rindās.

Rezultātā viņš, latvietis, bija radījis jaunus atzinumus par pundurdievu izcelšanos Ēģiptē – ka tā meklējama nevis Arābijā, kā domāts agrāk, bet Centrālajā Āfrikā. Viņš pa jaunam un precīzi raksturoja tatāru-mongoļu kultūru – ka tā radīta uz augstas attīstības pakāpes ar pilsētām un apūdeņošanas kanālu sistēmu, un komplicētu centrālapkuri, un glītām freskām, un tamlīdzīgi.

Bet mums pats galvenais - viņš pierādīja organizētu dzīvi, valstisku domu un augsti attīstītu kultūru Latvijas teritorijā vēl pirms 1200. gada. Tāpat pētīja latgaļu un kriviču cilšu senās etnogrāfiskās un politiskās robežas pirms 13. gadsimta.

Viņš raka dziļi. Un mums kļuva arī par arheoloģijas pamatlicēju Latvijā, kas tolaik rezultējās Valsts Vēsturiskā muzeja bagātajās un vērtīgajās kolekcijās. Kauguru Pekas kalnā viņš meklēja Livonijas Indriķa aprakstīto Beverīnas pilskalnu, veica izrakumus mūsu ausīm pārsteidzošajos Draņķu kapu laukos...

Tēmas
Uz augšu