Tā kā arvien vairāk valdību ķeras klāt rūpniecības politikai, lai pārveidotu savu ekonomiku, pareizo tehnoloģiju izvēle, kuras subsidēt, kļūs par galveno izaicinājumu. Lai izlavierētu šajā mīnu laukā, ko veido dažādas intereses, tehnoloģiskās attīstības ažiotāža un politiskais spiediens, politikas veidotājiem ir jābūt vienlaikus atvērtiem jaunajam un tomēr piesardzīgiem.
Cīņa par vietām pasaules mēroga videi draudzīgas enerģijas ražošanas sacensībās ir sākusies. Amerikas Savienotās Valstis (ASV) šai cīņai pievienojās tikai pirms diviem mēnešiem, kad tika pieņemts Inflācijas samazināšanas likums. Kopš tā laika Austrija, piemēram, ir paziņojusi par subsīdiju paketi 5,7 miljardu eiro vērtībā, šis investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju ir līdzvērtīgs ASV paredzētajam. Tomēr, ņemot vērā to, ka aizvien vairāk valstu valdību kā līdzekli ekonomikas pārveidošanai izvēlas rūpniecības politiku, galvenais uzdevums būs izlemt, kuri zaļo tehnoloģiju risinājumi būtu jāatbalsta. Izvēlēties uzvarētājus ir grūts uzdevums.
Politikas veidotāji var sākt ar salīdzinoši vienkāršu uzdevumu – atsijāt zaudētājus. Lai stabilizētu pasaules klimatu, oglekļa dioksīda, metāna un citu siltumnīcefekta gāzu daudzums jāsamazina līdz nullei (vai vismaz tuvu nullei). Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ekonomisti jau izsenis ir devuši priekšroku CO2 emisiju cenu noteikšanai kā galvenajam klimata politikas instrumentam. Ja piesārņotāji paši sedz visas izmaksas par radītajām CO2 emisijām, tad lēmumu par to, kurām zaļajām tehnoloģijām tiks dota priekšroka, valdības var atstāt tirgus rokās.
