Manā bērnībā vistām bija tikai divas kājas. Es toreiz nezināju, ka pasaulē eksistē veģetārieši. Bieži ciemojos pie radiem laukos un zināju, ka vistas (arī gaiļi, zosis un tītari) ik pa laikam tiek nokauti, lai mēs tiktu pie gardiem gaļas šmoriem vai zupām. Tā šķita pavisam parasta pasaules kārtība. Tie, ko toreiz apēdām, bija brīvi un laimīgi dzīvojuši putni, staigājuši pa zaļu mauru un pagalmā lasījuši kukainīšus. Lauku vistas perēkļos dēja olas ar dzeltenumiem, košiem kā pieneņziedi, un pēc tam par to skaļi un ilgi kladzināja. Tajos laikos pilsētā valdīja pārtikas deficīts, un vista galdā jebkurā tās veidā bija īsti svētki.