Savulaik, kad biju daudz jaunāks un naivāks, nesapratu, kāpēc iedzīvotāji sūdzas par atsevišķiem deputātiem, bet konstanti turpina viņus pārvēlēt Saeimā no jauna. Laika gaitā nāca apziņa, ka šajā jautājumā tomēr katra tauta saņem pēc nopelniem – vēlēšanu rezultāti parasti ir diezgan precīzs nācijas spogulis. Un nevajag gaidīt milzu pārsteigumus, ja neilgi pēc pandēmijas sākšanās jau noskaidrojām, ka savi 75% valsts iedzīvotāju lielākā vai mazākā mērā ir kartupeļi.
Tad nu mums ir precīzi tādi vēlēšanu rezultāti, kādus esam pelnījuši. Un arī tautas “varoņi” un un “glābēji” mums ir tieši tādi, kādus esam pelnījuši – ja citiem tie ir līderi no augstākajiem plauktiem, tad mūsējie ir kaut kādas fake varoņu kopijas, kas pa lēto pasūtītas aliexpress.
Vārdu sakot, Jānis Pļaviņš – tāds klasisks aļika tautas glābējs. Vai brīdī, kad kaut kas nenotiek pēc plāna un ceļā uz uzvaru atgadās šķēršļi, viņš mēģina atrast jaunus ceļus, pa kuriem vest savus sekotājus uz laimīgo zemi? Protams, nē – tā vietā mūsu varonis vienkārši uzmet lūpu, apvainojas uz vienīgajiem cilvēkiem, kas viņa muļķībām noticējuši, un sāk viņus pasīvi agresīvi kaunināt.
“Līdz 7.novembrim man jāsamaksā 15.000.
Sabiedrība noziedojusi 3.700.
Par pārējo man pirmdien jāņem kredīts.
Paldies Jums!”