Gadu gaitā mums bijis ļoti daudz vainīgo. Godmanis, Krištopans, Šķēle. Lembergs, Šlesers, Kalvītis. Repše, Āboltiņa, Ušakovs. Gobzems... Liberāļi, naciķi, komunisti, populisti. Neatkarīgi no tā, vai kāds patiesi bijis pilnīgs kretīns vai vienkārši gadījies pie varas neīstajā brīdī – vienmēr visās nedienās bijis kāds vainīgais. Bet nekas un neviens no tā visa nav noticis pats no sevis. Un neviens no pie varas bijušajiem vairāk vai mazāk tautā nīstajiem politiķiem nav ticis augstajos krēslos bez labu nodomu vadītiem idiotiem.
Kā mēdz teikt – katrs pats savas laimes kalējs. Tad nu esam izkaluši sev brangi sūdīgu laimi. Jo, būsim pavisam reāli – neviens pats no augstāk uzskaitītajiem tautas mīluļiem netika pie varas nejauši un pats no sevis. Ikvienu no viņiem, draudzīgi sadevusies rokās, ievēlēja mūsu pašu tauta. Mēs.
Nē, nu protams, ne jau gluži mēs paši, bet kaut kādi citi – muļķi. Jo pat to paša neapdomīgi pajoļiem atdoto balsi neviens kārtīgs latvietis neatzīs. Īsts latvietis nekļūdās, kļūdās tikai tie, kurus kāds cits ievēlējis. Un tie ievēlētie tad arī sačakarē visu normālo cilvēku dzīves, ne jau nu katrs pats.