Jāteic, ka nekad neesmu bijis pārlieku kvēls Egila Levita fans. Esmu nedaudz par jaunu, lai atcerētos viņa darbību politikā deviņdesmito gadu sākumā, jo tolaik politika nebija manu interešu loka augšgalā. Tomēr esmu arī nedaudz par vecu, lai neatcerētos, ka Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu, definējot tajā divas latviešu identitātes saknes — latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.

Kopš preambulas izspiešanas man vienmēr bijis ļoti grūti Levitu un pašmērķīgo Satversmes priedēkli nodalīt vienu no otra, tāpēc pieļauju, ka ne vienmēr esmu bijis izteikti objektīvs. Bet cenšos.

Egila vārds Latvijas prezidenta amata kontekstā izskanēja jau kopš 2007. gada, kad viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, nejūtot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā. Vienu Valda Zatlera un vienu Andra Bērziņa prezidentūras termiņu vēlāk Nacionālā apvienība izvirzīja Levitu valsts prezidenta amatam, tomēr tajās vēlēšanās viņš piekāpās Raimondam Vējonim.

Arī Vējonis, gluži kā divi viņa priekšgājēji, netika amatā pārvēlēts uz otro termiņu, tāpēc 2019. gadā beidzot pienāca Levita kārta. Tā kā nu jau straujiem soļiem tuvojas viņa pirmās četrgades finišs un pagaidām nekas neliecina, ka termiņš varētu tikt pagarināts par vēl četriem, pienācis īstais brīdis atskatīties uz prezidenta paveiktajiem darbiem.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X