/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Apbrīnojama daba bijusi šim Tauriņa kungam. No veikalnieka jau bija nokļuvis rūpnieka statusā – pavisam īsi pirms okupācijas, un līdztekus pēdējos gados aizrautīgi tika krājis Rīgas mākslinieku gleznas. Viņam bija 38, kad pienāca trakais izvēles brīdis braukt prom. Viņš jau bija redzējis, kas ar rūpniekiem noticis 1940. un 1941. gadā, tālab ne tā bija galvenā izvēle, bet – ko ņemt līdzi. Herberts Tauriņš galvenokārt glāba ģimenes dzīvības un gleznas - daudz sarullētu gleznu. Vecmeistaru un Latvijas laika mākslinieku darbus - visus uzvārdus, kādus vien varam un nevaram iedomāties, no Vilhelma Purvīša līdz Jānim Ferdinandam Tīdemanim.
Arī vēlāk, kad Tauriņam trimdā jau labi gāja, viņš neieguldījās īpašumos, viņam nebija visādu ekstru, ko sev pelnīja apkārtējie, bet viņš aizvien pirka latviešu gleznas, nu jau trimdinieku. Herberta Tauriņa sienas Amerikā bija klātas gleznām - no griestiem līdz grīdai visur gleznas. Viņa kolekcijā bija 86 mākslinieku uzvārdi un 250 darbi.
Aizvesto un sakrāto gleznu ceļošanu Tauriņš pabeidza pats. Atjaunojoties Latvijai, viņam bija 85 gadi, un uzreiz nākamajā vasarā viņš ar gleznu fotogrāfijām ieradās Latvijā, Nacionālajā Mākslas muzejā, vēlot dāvinājumā ņemt jebkuru gleznu, kaut visas.
Herberts Tauriņš bija izvēlējies savā mūžā darāmo, cik nu liktenis ļāva. Taču par viņu pašu sarežģīti kaut ko vairāk izprast un uzzināt. Tomēr apjausmu dod brīvvalsts un trimdas prese, kas ir gana dāsna. “Valdības Vēstnesis” 1933. gadā “paziņo vispārībai, ka Herberts Tauriņš un Ziedone Grīnšteins noslēguši priekšlaulības līgumu pie Rīgas notāra E. Brikovska”.