Viņa neaicināja mani augšā, lai pacienātu ar tēju. Gribēja ko citu... (3)

Reiz viens no žurnāliem palūdza aizpildīt anketu, kurā bija aile par hobijiem. Vēlējos būt asprātīgs un norādīju, ka brīvajā laikā patīk skatīties uz meitenēm. Nebija arī melots, jo tieši tādā veidā aizsākās viens piedzīvojums Polijā. Līdz ar uzlaboto sniegumu pieauga mana popularitāte, un poļu fani iedeva iesauku, nodēvējot par "Skeletoru". Tas bija atvasinājums no terminatora, un "Skeletoram" varēja būt dažādi skaidrojumi – nenogurdināms, neuzveicams, bet daži šo iesauku karināja, jo uzskatīja, ka esmu nebeidzami populārs starp sievietēm.

Jā, tā bija, ka poļu meitenes pēc spēlēm bieži mani ķēra uz bildēšanos un pēcāk kluba ofisa pastkastē ienāca sūtītās aploksnes ar attīstītām fotogrāfijām, kuras pavadīja ar roku rakstīta vēstule un meitenes kontaktinformācija. Ne uz vienu šādu vēstuli neatbildēju.

Mani vairāk saistīja "strādāšana" dzīvajā. Treneris neatbalstīja, ka mēs tusējamies, un ieteica, lai taupām spēkus, taču starp izlietajiem sviedru spaiņiem, stīvajiem muskuļiem un sporta rutīnu mums tīri cilvēcīgi gribējās kādu prieciņu. Otrajā "Anwil" sezonā komandā vairs nebiju jaunākais ar graujošu atrāvienu, tāpēc tīri naturāli dzima idejas rīkot ballītes. Ierastā pulcēšanās vieta bija bārs "Kominek".

Vienā rudens vakarā kompāniju tur sastādīja arī "Anwil" karsējmeitenes. Polietes ir ļoti izskatīgas, un mūsu dejotājas atbilda augstākajiem skaistuma priekšstatiem. Jau spēļu laikā biju definējis, ar kuru "Anwil" dejotāju es gribētu saiet kopā. Viņu sauca Evelīna. Gaišiem matiem, zilām acīm un piemīlīgu seju. Iepriekš ar viņu bijām apmainījušies ar telefona numuriem, bet nekas vairāk nebija noticis. Toreiz bārā izskatījās, ka veidosies kas dziļāks. Ar Evelīnu smējāmies par jokiem līdz ar visiem pārējiem, bet īstenībā šķita, ka telpā esam divi vien. Mūsu skatieni sastapās, un nevis kautrīgi, bet tā, ka ar acīm izģērbām viens otru. Viņa ieinteresēja mani, un, šķiet, arī es interesēju viņai, tāpēc, tuvojoties pasākuma beigām, lēnām gatavojos savam gājienam, lai pārbaudītu, cik īsta ir šī kaisle. Izrādījās, ka pašam nemaz nevajadzēja neko daudz darīt, jo Evelīna pati pienāca klāt.

– Man nav kas aizved uz mājām. Iedomājos, ka varbūt tev ir pa ceļam, – meitene ieminējās.

– Jā, labi. Aizvedīšu, – bez minstināšanās piekritu. Pēc ne pārāk gara brauciena bijām klāt. Atceroties mūsu erotisko acu saspēli bārā, briedu tam, lai viņu noskūpstītu un tālāk skatītos pēc situācijas. Pirms paspēju ko izdarīt, meitene atkal bija soli priekšā un pati virzīja procesu.

– Varbūt vēlies uznākt augšā uz tēju? – viņa aicināja uz savu dzīvokli daudzstāvu namā.