Andreja Rubina dzīvesstāsts: "Mani veda vienā mašīnā ar kriminālo autoritāti – abus saķēdēja ar vieniem rokudzelžiem"
Andrejs Rubins (no kreisās) ar Juri Gorkšu, kurš īstenoja pāreju uz Zviedrijas "Osters" Foto: No personīgā arhīva
Askolds Uldriķis
Andreja Rubina dzīvesstāsts: "Mani veda vienā mašīnā ar kriminālo autoritāti – abus saķēdēja ar vieniem rokudzelžiem"
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Andrejs Rubins savulaik bija viens no Latvijas futbola izlases līderiem. Viņa kontā ir 117 spēles valstsvienībā, kas ir otrs lielākais rādītājs. Pusaudža gados Rīgas Centrālcietumā nokļuvušajam Rubinam pieder arī apbrīnojams rekords - Latvijas nacionālajā komandā spēlējis 59 mačos pēc kārtas. Publicējam grāmatas "Es sēdēju tikai vienreiz" līdzautora un izdevēja Askolds Uldriķa veidoto Rubina autobiogrāfijas pirmo daļu.

Kā jau visi bērni tolaik, astoņdesmitajos gados, daudz dzīvojāmies pagalmā. Sacentāmies visos iespējamos sporta veidos, arī futbola elementos "kvadrātā" un "21", braukājām ar riteņiem, spēlējām padomju laika spēles: "kaļim-bam-ba", "pekarj", "slon" (pagalmos tās vienmēr sauca krieviski, nevis par kaut kādu cepēju vai ziloni). Blandījāmies pa tuvāko apkārtni un citiem māju pagalmiem. Strādājām dažādas blēņas, no kurām vislabāk atceros televizoru mešanu no mājas jumta – kineskopi sprāga kā armijas lādiņi. Futbola vidē visi zināja mani kā mazrunīgu, noslēgtu cilvēku, bet draugu kompānijā es atvēros. Tur mēs visi bez apstājas runājām, stāstījām muļķības un interesantus atgadījumus. Jutos brīvāk nekā ar mazāk pazīstamiem cilvēkiem. Šie bērnības draugi arī vēlāk palika tuvāki nekā futbolisti, ar kuriem spēlēju vienā komandā.

Ivans Smirnovs no Vecmīlgrāvja kompānijas jeb Vaņka joprojām ir mans labākais draugs. Ar viņu mums bija daudz dažādu piedzīvojumu. Par vienām derībām uzticamais draugs joprojām laiku pa laikam mani paķircina. Kādudien Vaņka (citādi viņu neesmu saucis un nesaucu arī tagad) centās iestāstīt, ka mana mamma dosies darba komandējumā uz Krieviju. Neko tādu nebiju dzirdējis, kategoriski negribēju ticēt, un aizrunājāmies līdz derībām. Izrādījās, ka viņš nejauši bija saticis mammu, un viņa izstāstīja šo jaunumu, bet man vēl nebija paguvusi pateikt. Derību zaudētājam vajadzēja saģērbties Ivana tēva vecajās drēbēs un iet iepirkties pārtikas veikalā. Uzvilku milzīgas "kļošenes", uzliku galvā vecu cepuri un slāju uz veikalu. Vaņka gāja aizmugurē un locījās smieklos. Visi pretimnācēji skatījās lielām acīm, un biju gatavs no kauna ielīst zemē. Nopirku rupjmaizi, konservus un devāmies mājās. Draugs visu atpakaļceļu turpināja ņirgāties par manu izskatu…

Pusaudžu gados Vecmīlgrāvī bieži spēlējām kārtis. Sākumā uz ūdens glāzēm – kas zaudēja, tas izdzēra ūdeni. Kad palikām vecāki, pārgājām uz grādīgiem dzērieniem – kas zaudēja, tas uzlika citiem aliņu. Pirmo reizi piedzēros 14 gadu vecumā, aizbraucot ciemos pie brālēna, kurš jau bija pilngadīgs. Aizgājām uz pagrabu ar viņa draugiem. Izdzēru kādas trīs mazas glāzītes un apvēmu visu, kas atradās pagrabā. Un arī visus… Viņi nolika mani gulēt, un nākamajā rītā pamodos svaigs kā gurķītis. Tad sākām laiku pa laikam iedzert aliņu – kāds no vecākajiem puišiem nopirka trīslitrīgo burku ar izlejamo alu, un pagrabā to pievarējām. Ja kāds sadzērās vairāk, tad palika turpat izgulēties un tikai pēc tam gāja uz mājām. Tā dažiem vecāki pat neuzzināja, ka viņa dēls dzēra vai pīpēja.

Smēķēšanu iepazinu jau mazotnē, jo drauga tēvs pīpēja, un viņam nočiepām dažas cigaretes, ko pa kluso pakšķinājām. Protams, tā bija bērnišķīga niekošanās, salīdzinot ar to, kā sāku dzīvot 14 gadu vecumā. Pēc Botkina slimības bija grūti atgriezties regulāru futbola treniņu režīmā. Aizdomājos, vai vispār ir vērts trenēties… Labāk pavadīju laiku kopā ar draugiem pagalmā, uzvilku kādu dūmu, ieskatījos glāzītē. Man bija vecāki draugi, kuri atļāvās uzpīpēt uz ielas, pat neslēpdamies no saviem vecākiem. Es domās šos puišus apskaudu – redz, cik viņiem forši. Kad man pienāks tas laiks?!

Tēmas
Uz augšu