Krievijas pārvaldes sistēma pēc neatkarības atgūšanas nekad nav atbildusi labas pārvaldības standartiem. Borisa Jeļcina prezidentūras laikā Čečenija pierādīja, ka centrālās varas autoritātes zaudējušas ticamību un leģitimitāti pārējā valsts teritorijā. Tobrīd etnonacionālisms līdztekus valsts ekonomiskajai situācijai tika uzskatīts par lielāko iespējamo draudu Krievijas stabilitātei. Vladimira Putina autoritārais režīms nežēlīgi, bet efektīvi izrēķinājās ar jebkādām separātisma pazīmēm. Viņa mērķis jau sen bijis atjaunot Krieviju un tās agrāko varas spozmi starptautiski.
Par mūsdienu Krieviju nereti tiek runāts kā par zemi, kurā joprojām valda mistiskas būtnes – orki un zombiji. Taču mūsdienu Krieviju vajā arī lāsti. Pirmais no tiem – dabisko resursu lāsts. Krievijas ekonomiskā sistēma balstīta valsts monopolā pār diviem lielākajiem valsts ienākumu avotiem – dabasgāzi un naftu. Lielāko valsts uzņēmumu vadībā izvietotas V. Putinam lojālas personas, kas paklausīgi turpina izzagt valsts bagātības. Turklāt tādi nacionalizēti uzņēmumi kā Gazprom ilgstoši kalpojuši arī par Krievijas diplomātijas instrumentiem. Tāpēc šajā sektorā faktiski nav iespējams iesaistīties spēlētājiem no privātā sektora. Kaut arī dabasgāze un nafta arī 2022. gadā veido pat pusi no Krievijas eksporta un tādējādi veicina IKP izaugsmi, šīs industrijas nostiprināšanās kā viena no primārajām ekonomiskās aktivitātes sfērām nozīmē arī, ka valsts ekonomika pārlieku paļausies uz dabas resursiem. Šādos apstākļos nav iespējams veiksmīgi izmantot valsts ekonomiskos resursus.