Krievijas neatkarīgās TV programmu “Doždj” (Дождь/TV Rain) “atcelšana” sacēla brangu sūdvētru un praktiski neatstāja vienaldzīgos. Tas, protams, nebija nekas grūti prognozējams, bet kādu mirkli vēlāk prasās pēc tāda mierīgāka un mazāk emocionāli pielādēta atskata uz notikumu, tā vērtēšanā iesaistītajām pusēm un mūsu skaisto sabiedrību kopumā. Jo viedoklis bija visiem.
Kā es to redzu – bija divas visnotaļ radikāli domājošas cilvēku grupas un tad pa vidu kaut kādi cilvēki, kuri centās situāciju vismaz nedaudz racionalizēt. Vienā galā Latvijas urrāpatrioti, kuriem šķiet, ka no valsts jāizraida jebkurš, kurš pasaka teikumu krieviski, bet otrā – kvēli “Doždj” pielūdzēji, kuriem šķiet, ka pat šīs televīzijas gaisā palaists pirdiens ir kaut kas tāds, kam jāpiešķir Pulicera balva.
Tīri racionāli šķiet, ka abās pusēs ir kaut kāda daļa taisnības un tikpat liela daļa bullšita. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka ir krievvalodīgie, kuri ne tikai ir Latvijai nelojāli, bet pat pilnīgi nenoliedzami karā ir Krievijas, nevis Ukrainas pusē. Tajā pašā laikā būšana par krievu nekādā veidā automātiski nepievieno šai cilvēku grupai.