Andreja Rubina dzīvesstāsts: "Kluba vadība panikā ķērās pie pēdējā salmiņa"
Viena no pirmajām Andreja Rubina spēlēm Latvijas izlasē Foto: No personīgā arhīva
Askolds Uldriķis
Andreja Rubina dzīvesstāsts: "Kluba vadība panikā ķērās pie pēdējā salmiņa"
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments

Andrejs Rubins savulaik bija viens no Latvijas futbola izlases līderiem. Viņa kontā ir 117 spēles valstsvienībā, kas ir otrais lielākais rādītājs. Pusaudža gados Rīgas Centrālcietumā nokļuvušajam Rubinam pieder arī apbrīnojams rekords - Latvijas nacionālajā komandā spēlējis 59 mačos pēc kārtas. Publicējam grāmatas "Es sēdēju tikai vienreiz" līdzautora un izdevēja Askolda Uldriķa veidoto Rubina autobiogrāfijas otro fragmentu.

Anglijas čempionātā nokļuvu, kā saka, no kuģa uz balli. Atlidoju uz Londonu, piedalījos tikai vienā treniņā "Crystal Palace" sastāvā un jau nākamajā dienā izgāju laukumā pret citu galvaspilsētas klubu "Fulham". Spēlējām izbraukumā, un atceros, kā ienācu ģērbtuvē un ieraudzīju krekliņu ar uzvārdu Rubins un 17. numuru. Zīmīga sakritība, ka ar šo numuru Sauthemptonā spīdēja Pahars. Varbūt tādēļ angļi to piešķīra arī man?! Katrā ziņā jau otro reizi nokļuvu pie numura, ar kuru spēlēja Pahars. Kā jau stāstīju, Skonto komandā mantoju no viņa devītnieku.

Spēlē pret "Fulham" mani izlaida laukumā otrajā puslaikā, kad atradāmies zaudētāju lomā ar 1:2. Uzreiz nokļuvu lielā futbola atmosfērā – tribīnēs bija sapulcējušies 16 000 skatītāju, kas dedzīgi atbalstīja savējos. Debijā sevi ļoti gribējās parādīt, tāpēc skraidīju pa laukumu kā negudrs un pamatīgi saguru. Beigās zaudējām ar 1:3.

– Laba spēle, – (tik daudz angliski es sapratu) pēc mača treneris Alans Smits paklapēja man pa muguru, un tā nebija elementāra pieklājības frāze. Trīs dienas vēlāk spēlējām savā stadionā, un Smits uzticēja man vietu sākumsastāvā. Gan šajā, gan arī nākamajā mačā nospēlēju visas 90 minūtes. Mēs piedzīvojām divus zaudējumus un pēc otrā – ar 0:1 pret "Grimsby Town" – atkritām uz 23. vietu 24 komandu konkurencē.

Saniknotie fani skandēja saukļus, pieprasot Smita demisiju, turklāt pēc finālsvilpes daži puišeļi no tribīnes spļāva viņam uz galvas…

Treneris mēģināja mūs psiholoģiski iedvesmot, šajā ziņā pat izdomāja šausminošu pasaku par Koļinko, kas vēlāk tika publicēta britu dzeltenajā presē. Maigākais tajā stāstā bija tas, ka Koļina ir uzaudzis nabadzīgā kalnu ciematā Latvijā un astoņu gadu vecumā cīnījies ar lāčiem...

Tēmas
Uz augšu