Latviju šajā nedēļā sašūpoja NEPLP lēmums par “TV Doždj” licences anulēšanu. Padomes pamatojums saņēma neviennozīmīgu sabiedrības reakciju. Tikai VDD argumenti par riskiem, kas saistīti ar Krievijas neatkarīgo mediju darbības pārcelšanu uz Latviju, šķita pārliecinoši. Bet tie paslīdēja garām starptautiskās sabiedrības ausīm. Krievijas emigrējusī liberāļu kopiena, politiķi un žurnālisti nekavējās nosodīt Latvijas lēmumu.

Nākot no mazas Austrumeiropas (vai Ziemeļeiropas – aicinu lasītāju izvēlēties sev pieņemamāko reģionu) valsts, kritikas no Briseles, Vašingtonas un Ženēvas dēļ jau esam uzaudzējuši «biezu ādu». Parasti starptautiskajām organizācijām un «vecajām demokrātijām» ir taisnība. Ir labi būt to paspārnē. Mums trūkst pieredzes, brieduma un līdzekļu. Taču šoreiz, klausoties kārtējo raidījumu (un nespējot izvairīties no dzēlīgiem tvītiem), kas skaidro, kāpēc mēs esam rīkojušies nepareizi, nespēju samierināties ar augstprātīgo toni, kādā mums pamācības sniegtas.

Visbiežāk dzirdētais arguments, ko paudis arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts, Latvijas Žurnālistu asociācija un citi, – no «Doždj» slēgšanas vislielākais ieguvējs ir Kremlis. Krievijas iekšējam patēriņam esam iepakojuši ziņu – Eiropā mediju brīvības nav, krieviski runājošie mediji tiek apspiesti.

Komentāri (3)CopyLinkedIn Draugiem X