Pozitīvais un smaidīgais mūzikas producents, džeza mūziķis, komponists un skaņu režisors Edgars Vilcāns no Kijivas savu dzīvi vienmēr pavadījis starp divām valstīm - Latviju un Ukrainu. Abas valstis viņš sauc par savām dzimtenēm. Līdz liktenīgajam 24. februāra rītam Edgars vienmēr domājis, ka, pavadot laiku vienās mājās, vienmēr varēs atgriezties atpakaļ otrās...
Interesanti ir tas, ka cilvēki ir pieraduši redzēt Jūrmalu kā vasaras kūrorta pilsētu, kur tolaik notika “Jaunais vilnis”. Visu laiku skaļi skanēja mūzika, iereibuši cilvēki laimīgi staigāja pa ielu, bet es redzēju absolūti citu Jūrmalu. Es to redzēju ziemā - tādu tumšu, aukstu, varbūt pat tādu dusmīgu. Man tas tik ļoti patika, ka ir iespēja redzēt slavenu pilsētu absolūti citādāk.
Bērnības laiks Latvijā bija ļoti priecīgs, man bija brīnišķīgi klasesbiedri, labi draugi un skolotāji. Bija koncerti, mēs mācījāmies džezu. Paši spaidījām taustiņus, meklējām, kuras skaņas skaisti kopā sakrīt.
Kādā intervijā stāstīji, ka, bēgot no kara, biji vienīgais cilvēks, kam tajā brīdī bija autovadītāja tiesības, tādēļ ar mašīnu vedi visus tuvos uz Latviju. Tā ir liela atbildība un noteikti prasīja ne mazums nervu. Kāds tev bija 24. februāra rīts?
Es kaut kādā veidā biju gatavs, ka sāksies karš. Kad pamodos no sprādzieniem un sapratu, ka nav kur sprukt, [sapratu, ka] vajag saņemties un kaut ko darīt. Protams, ir nepatīkami braukt pa valsti, kuru apšauda, un zināt, ka jebkurā brīdī var kaut kas notikt. Bija uztraukums, bet ne pārāk liels, jo viss jau notika.