Andrejs Rubins savulaik bija viens no Latvijas futbola izlases līderiem. Viņa kontā ir 117 spēles valstsvienībā, kas ir otrais lielākais rādītājs. Pusaudža gados Rīgas Centrālcietumā nokļuvušajam Rubinam pieder arī apbrīnojams rekords - Latvijas nacionālajā komandā spēlējis 59 mačos pēc kārtas. Publicējam grāmatas "Es sēdēju tikai vienreiz" līdzautora un izdevēja Askolda Uldriķa veidoto Rubina autobiogrāfijas trešo fragmentu.
2002. gada augustā sākās kārtējais Anglijas čempionāts, taču pirmajās sešās spēlēs pat netiku ierakstīts pieteikumā. Šajos mačos komanda izcīnīja tikai vienu uzvaru, bet treneris pastiprinājuma meklējumos manā virzienā nemaz neskatījās. Pamatsastāva kreisās malas pussargs Grejs ārstēja savainojumu, un pat šādā situācijā Frensiss labāk lika šajā postenī kādu aizsargu, nevis mani. Crystal Palace spēlēja pēc britu klasiskās 4-4-2 taktikas shēmas, kurā viņam nebija vajadzības pēc ātriem malējiem pussargiem. Frensiss malējā pussarga pozīcijā labāk redzēja masīvu cīnītāju (Greja augums bija 185 cm), nevis mazu un ātru spēlētāju.
Kopumā mūsu treneris šķita miermīlīgs, tāpēc visus pārsteidza otrās kārtas spēlē pret Bradford City piedzīvotais incidents, kas spēcīgi rezonēja Anglijā. Un izskanēja arī tālu pasaulē, jo Frensiss par sitienu savam spēlētājam tika padzīts uz tribīnēm. Koliņko sēdēja uz rezervistu soliņa un pavīpsnāja, kad mača beigās viesi nepelnīti izvirzījās vadībā ar 1:0, jo mēs daudz uzbrukām un pilnībā kontrolējām situāciju laukumā. Frensiss pārprata viņa mīmiku. Treneris domāja, ka rezerves vārtsargs uzjautrinās, neraugoties uz pretinieku gūtajiem vārtiem, tāpēc pielēca pie viņa un iekrāva pa seju. Es atrados tribīnēs – uzreiz aiz rezervistu soliņa, kur sēdēja nepieteiktie spēlētāji. Palaidu garām gan Koliņko smīnu, gan trenera sitienu. Pieslēdzos notikumam vienīgi brīdī, kad saskrēja stjuarti un policisti, lai viņus izšķirtu. Koļina sadusmots gribēja gāzt trenerim pretī, taču spēja savaldīties. Viņš pameta spēli, aizbrauca uz mājām un pāris dienas uz treniņiem negāja.
Šo ārkārtējo notikumu grūti komentēt. Treneris var atļauties sist spēlētājam pa seju? Protams, nē. Koliņko pusē nostājās arī mūsu kluba futbolisti. Viņš cīnījās par savu godu un iesūdzēja treneri tiesā. Konflikts turpinājās ilgi, tajā iesaistījās arī Anglijas Futbola asociācija. Cik noprotu, viss beidzās ar sāpju naudas izmaksāšanu.