Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko gadiem ilgi spēlēja prasmīgu lavierēšanas spēli, koķetējot te ar Eiropu, te ar Krieviju, un pieņemot labvēlības izpausmes no abām, līdz rūpīgi izkoptajai shēmai pienāca gals. Kāda tagad izskatās Lukašenko režīma nākotne?

Sēdēšana uz diviem krēsliem

Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma Eiropas Savienība sāka nodibināt attiecības ar tikko neatkarību atguvušajām un jaundibinātajām valstīm cerībā, ka tās attīstīsies par demokrātijām un Eiropas perifērija neieslīgs autoritārismā. Tika veidotas dažādas programmas un sadarbības formāti. Lukašenko pie varas Baltkrievijā nāca 1994.gadā kā pirmais valsts prezidents, un drīz vien bija skaidrs, ka Baltkrievija ir uz autoritārisma takas. Vēl nesen Lukašenko tika dēvēts par "pēdējo diktatoru Eiropā", līdz kļuva skaidrs, ka šo titulu viņš dala ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu.

ES pēc 1996. gada nevienas Baltkrievijā notikušās vēlēšanas nav atzinusi par brīvām un godīgām. Neskatoties uz to, ES iesaistīja Baltkrieviju dažādās programmās, veicināja ekonomisko sadarbību un piešķīra grantus, liekot likmes uz to, ka dziļāka sasaiste ar ES institūcijām vēl varētu kaut kādā mērā mainīt Baltkrievijas politisko kursu.

Lukašenko šajā situācijā saskatīja izdevību:

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X