Šī gada janvāra beigās, kad Ukraina lūdza militāro atbalstu, gaidot, kurā brīdī Krievijas “mācībām” sakopotie spēki šķērsos tās robežu, Vācija piedāvāja 5000 ķiveres un par to tika nežēlīgi izsmieta. Varētu domāt, ka pēc mēneša tomēr pienāca lūzuma punkts un desmit Ukrainas kara mēnešu laikā vācieši guvuši pietiekamu mācību, lai strauji soļotu prom no iepriekš pieļautajām kļūdām. Tomēr, lai arī kādas mācības ir gūtas, neizskatās pēc tām, uz kurām mēs cerējām.
Decembrī apritējis gads, kopš Vācijas kanclera amatu ieņēmis Olafs Šolcs, un viņam nenoliedzami bijis vēl sarežģītāks uzdevums, nekā sākotnēji tika gaidīts. Kaut gan politologi atzīst, ka viņa valdība apņēmusies ieviest lielākās pārmaiņas Vācijas politikā pēdējo 17 gadu laikā, acīmredzot ir bijis naivi cerēt, ka jaunā koalīcija spēs nopietni pārvirzīt lielo Vācijas ārpolitikas kuģi, kura kursu joprojām nosaka arī dziļi iesēdušās vēstures interpretācijas.
Jā, pavisam drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā kanclers vēsturiskā uzrunā atzina, ka pienākušas veselas ēras beigas (Zeitenwende) un laiks lielām stratēģiskām pārmaiņām. Taču tagad, gandrīz gadu vēlāk, Vācijas loma šajā procesā joprojām vēl nav skaidra, kaut arī Šolcs šomēnes 5000 vārdu garā rakstā žurnālam “Foreign Affairs” savu domu centies izklāstīt sīkāk.