Zināt, ir tie cilvēki, kuriem par varas makti vajag piedalīties pilnīgi visās diskusijās? Galvenokārt tajās, kurās viņus neviens nav aicinājis. Viņi ierodas un sāk dižoties ar lietām, ko nav darījuši. Piemēram: “Avatars? Neesmu redzējis pirmo daļu un negrasos skatīties arī otro”. “Harijs Poters? Neesmu noskatījies nevienu filmu un izlasījis nevienu grāmatu, bet zinu, ka baigais sūds”. “Zvaigžņu kari? Kurš tad vispār to mēslu skatās, hahaha?”
Nav īsti skaidrs, kurā brīdī būšana par aprobežotu stulbeni kļuva par gaumes lietu, bet lielīšanās ar iztrūkumu pieredzē vai zināšanās pēdējā laikā kļuvusi pamanāmāka. Cilvēki ierodas, lai paziņotu par grāmatām, kuras nav lasījuši, teātra izrādēm un koncertiem, kurus nav apmeklējuši. Par neredzētajām filmām, nenoklausītajām dziesmām un mūziķiem, kurus pilnīgi noteikti nekad nav pat dzirdējuši.
Šajā jautājumā varētu teikt, ka esmu izteikti konservatīvs, jo cenšos apzināti neizcelt lietas, kuras nepārzinu un tēmas, kurās man trūkst zināšanu. Pat, ja kaut ko nebūšu redzējis, dzirdējis vai lasījis, drīzāk teikšu, ka pagaidām nav izdevies to paveikt un centīšos laboties, nevis lepošos ar nepaveikto.