Pirms dodamies prom, paņemu kapu karti, kurā atzīmētas nozīmīgākās kapavietas. Vesela virkne vārdu, Strunkes tajā nav. Varbūt arī kapu uzraudze nemācētu pateikt, kur te guļ tāds, lūk, latviešu gleznotājs. Varbūt mācētu. Visiem jau nav jāzina tādi latvieši. Tāpat atkal sapūtos. Gandrīz uzrakstīju vēstuli, lai iekļauj Strunkes kapu Romas ceļvežos. Nomierinājos. Aizgājām kaut kādā kaktu ūķī apēst picu par desmitnieku. Goda vārds, lai arī latvieši prot gleznot, picas viņi cep kā pērtiķi. Es visu laiku uzskatīju, ka picas man negaršo. Izrādās, ka garšo gan, vienkārši latvieši tās nemāk cept. Nekur nemāk. Pat lepnākajās Rīgas picērijās nemāk. Metiet mieru, tautieši, nav vērts. Taisiet labāk sklandraušus vai kādas tur skābputras. Un aperolšpricu labāk negatavojiet, jo jums nesanāk. Metiet mieru, bārmeņi. Nav vērts. Ielejiet labāk kausu alus. Čau!