Aleksandrs Muzičenko. Vēderpresi "kačāja" 45 minūtes. Rokās avīze, un aiziet

Arturs Vaiders
Aleksandrs Muzičenko. Vēderpresi "kačāja" 45 minūtes. Rokās avīze, un aiziet
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments
Aleksandrs Muzičenko
Aleksandrs Muzičenko Foto: Publicitātes foto

"Te ir burvīgi! Kā pasakā. Sniegs līdz potītēm, katra pēda tajā paliek. Vakarā izbraucu ar ledusjahtu. Cilvēkus ledus daudz kur vairs netur, taču jahtai ir cits ātrums, un tā var traukties pa gludo virsmu. Tik dzirdi, ka aizmugurē brakšķ, bet tu jau esi prom. Pavasara ledum ir savi trūkumi un priekšrocības - tas ir trausls, bet, kad nedaudz piesalst, ļoti gluds un ātrs," savulaik sazvanīts intervijā Arturam Vaideram sacīja olimpiskais čempions burāšanā "Star" klasē (1980) Aleksandrs Muzičenko. Tobrīd viņš atradās Latgalē, Baltkrievijas pierobežā un bija emociju pārpilns. "Daba uzlādē baterijas, un katrs šāds brauciens dod spēku ilgam laikam."

Šajā nedēļā pirmizrādi kino piedzīvoja Vaideram veltītā dokumentālā filma "Latvijas sporta žurnālistika. Arturs Vaiders". Mūžībā viņš devās 2016. gadā pēc ilgstošas cīņas ar slimību.

Pirmie soļi - Sibīrijā

Klātienē tiekamies Jūrmalā, restorānā "Jūra", kas pieder viņa draugam un izceļas ar ļoti labu virtuvi. Spēcīgam vīram allaž vajag arī labi paēst.

Spriežot pēc ieraksta biogrāfijā, esi īsts sibīrietis.

Līdz simtprocentīgam nedaudz pietrūkst. Mamma patiešām paaudzēs ir sibīriete. Bija inženiere tehnoloģe, strādāja rūpnīcā, taču salīdzinoši ātri aizgāja. Tēvs ir ukrainis, Omskā nokļuva ar kara laika ievainojumu un ārstējās. Tur arī satikās ar mammu. Spītējot ievainojumiem, kontūzijai, citām kara likstām, nodzīvoja līdz 83 gadu vecumam. Strādāja mierīgu piegriezēja darbu apģērbu rūpnīcā "Boļševička". Es piedzimu 7.maijā, kas kādreiz bija Radio diena. Toreiz dzimumdienas daudz nesvinēja, bet atceros, ka tajās dienās pilsēta bija karogos.

Burātājs no Omskas - pašas Sibīrijas vidienes. Skan nedaudz dīvaini.

Nekā dīvaina. Omskai cauri tek Irtiša. Pavasaros ūdens līmenis upē ceļas par 4-5 metriem un tai ne galu, ne malu redz. Var teikt, ka runāt, staigāt un burāt iemācījos vienlaicīgi. Vecāki strādāja, mani pieskatīja māsa Ludmila, kas jau bija burāšanas sekcijā. Sāka ņemt līdzi, un tā es tur maisījos visiem pa kājām, bet pamazām ļāva darīt te šo, te to, līdz tiku virsū arī uz mazajām jahtām. Mācoties skolā, nodarbojos ar visiem sporta veidiem - slēpošanu, vieglatlētiku, futbolu, volejbolu, vingrošanu. Tāpēc biju fiziski labi attīstīts, kas noderēja arī burāšanai.

Sibīrijā burāšanai daba nav atvēlējusi daudz laika.

Tā ir. Septembrī vairs nevar, jo ir jau auksti. Ledus iet aprīlī un, lavierējot starp pēdējiem ledus gabaliem, arī mēs bijām ūdenī. Auksti, taču tā bijām noilgojušies pēc vaļēja ūdens, ka nekas nebaidīja - ne aukstums, ne straujā upe, ne ledus.

Cik daudz no burāšanas izdevās tur apgūt?

Pamatus, lai varētu sēsties jahtiņā un burāt. Taču šī sekcija bija vairāk nekā burāšana. Mēs mācījāmies dzīvot. Tas bija kā piedzīvojums. Devāmies tālos pārgājienos, kur jahtas vajadzēja vilkt pāri sēkļiem. Reizēm pārgājieni bija 100 km, vairāk par 20 km dienā. Nakšņojām taigā, kurinājām uguni. Tas ir tas, kas puikām patika un palicis atmiņā uz visiem laikiem. Bija arī sacensības, kurās kā balvu varēja nopelnīt, teiksim, iebiezināta piena bundžiņu, un par to ļoti priecājos.

Kā nokļuvi Rīgā?

Pateicoties armijai. Mani atsūtīja uz Baltijas floti. Sākumā uz Kaļiņingradu. Kad uzzināja, ka esmu burājis, izveidoja komandu kopā ar citu dienesta biedru Jāni Elnioni. Burājām "Tempest" klasē. Piedalījāmies Baltijas regatē, kas tad bija ļoti populāra. Labi burājām. Vinnējām dažas regates, PSRS čempionātā bijām otrie. Tad mani jau pēc zvēresta, kas bija jānodod katram karavīram, pārcēla uz sporta rotu. Bolderājā bija 56. jahtklubs. Kad bijām otrie PSRS čempionātā, saņēmu ierasto matroža algu - 3 rubļi 80 kapeikas un nosvinējām panākumu...

Tēmas
Uz augšu