Kā tas ir - nomirt? Un kā spēt to viegli pieņemt? Dziļa saruna ar Nāves dūlu Lieni
Foto: Jānis Škapars/TVNET
Gerda Pulkstene
, TVNET Egoiste | KLIK Sieviete redaktore
Kā tas ir - nomirt? Un kā spēt to viegli pieņemt? Dziļa saruna ar Nāves dūlu Lieni
Facebook LinkedIn Twitter Whatsapp
Comments 4

Sarunai ar viņu briedu jau labu laiku. Patiesībā idejai kā tādai es jau dancoju apkārt kā ziņkārīgs suņa deguns uz ceļa sastaptam ezim. Interesē traki, bet bail, ka sadurs, ka atkal sāpēs… Labi - patiesībā, kaut man jau bija telefona numurs, es atliku tikšanos - jā, stiepu gumiju, saukšu lietas īstajos vārdos. Kāpēc? Neslēpšu - nāve ir viena no retajām tēmām, kas man personīgi ir neērta, salta un baisa. Bieži pārdzīvota. Nevēlama. Kāpēc tad šī intervija tapa? Mans terapeits saka “nāve ir tava tēma, kur ir, ko pētīt”, un arī profesionālā interese mani vilktin vilka uzzināt, ko aiz sevis slēpj Nāves* dūlas pienākumi. Man pašai ir jāsāk rakt dziļāk, lai saprastu dažādas cilvēku pieredzes un arī jums, lasītāji, spētu nodot pārdomas par to, ka nāve nav tik smaga un melna, kā to esam paraduši mālēt. Ka nomirt var būt arī mierpilns un viegls mūsu dzīves notikums. Meklēsim šajā sarunā to vieglumu - par to arī vienojāmies ar Nāves dūlu jeb, kā vieglāk būtu viņu dēvēt, -  Dvēseles pavadoni Lieni Pētersoni.

Pirms satiku Lieni, biju jau ielūkojusies viņas sociālajos kontos, kas bagātīgi ik dienu tiek papildināti ar iedvesmojošām bildēm un allaž jaunām dzīves pārdomām. Viņa daudz raksta, ir studējusi sabiedriskās attiecības, ikdienā taisa rotaslietas sievietēm. Skaista sieviete, ar dziļu un vienlaikus ēteriski dzirksteļojošs skatienu. Jā, kaut kāds vieglums no šīm viņas bildēm nāk, kas it kā nesader ar vārdu savienojumu "Nāves dūla".

Kad foto parādīju kolēģiem, vairums neslēpa pārsteigumu: "Hmm, viņa tā izskatās?" Lūk, šis ir jau pirmais maldīgais priekšstats, ka viss, kas saistāms ar vārdu “nāve”, ir kaut kas melns, smagnējs, drūms, sāpīgs, sastindzis un drebelīgi auksts, taču Liene mums atklāj pavisam citu sajūtu... Mēģini to noķert mūsu sarunā!

Biežākais jautājums no apkārtējiem, kad ieminējos par sarunu ar tevi, bija - kas ir Nāves dūla? Tad arī sākšu ar "tautas balsi" un to tev pirmo jautāšu.

Patiesībā Nāves dūlai ir vēl cits nosaukums, kas varbūt pat labāk raksturos manu darbu. Jo, ja tā padomā, nāvi mēs varam nosaukt tik daudzos citos vārdos - pāreja, novakare, došanās projām, aiziešana, pavadīšana, galu galā faktisks dzīves notikums... Tāpēc "Dvēseļu pavadone" drīzāk raksturotu manu darbu, kas nebeidzas cilvēka nomiršanas brīdi - klātesamība turpinās vēl pēc tam kādu laiku...

Pie nāves brīža mēs vēl atgriezīsimies, bet pastāsti tīri tehniski - kā tas notiek? Cilvēki tevi uzmeklē un tā arī pauž vēlēšanos, lai esi blakus viņam brīdī, kad viņš mirst?

Parasti šie cilvēki paši sajūt nepieciešamību pēc manas palīdzības. Tas nav tā, ka kāds viņiem iesaka un viņi akli zvana un sarunā ar mani tikšanos. Viņos pašos rodas šī vēlme, ka vajadzīgs cilvēks, kas pabūs šajā brīdī blakus un kas nav viņa ģimene. Bet dažreiz aizgājēja tuvinieki mani uzmeklē, jo cilvēks, kurš drīzumā dosies projām, ir jau tā ceļa jūtīs. Piemēram, kundze, ko es pēdējo pavadīju, jau bija starpstāvoklī, kad nespēj īsti vairs parunāt un uzņemt pati pārtiku. Viņa sajuta, ka vairs nav tālu, bet joprojām varēja kaut kā paziņot saviem tuviniekiem, ka viņas vēlme ir, lai gids būtu blakus.

Tēmas
Uz augšu