Izlauzties no atkarību purva var, tikai tam vajag laiku. Atklāta saruna ar Ilonu Balodi

Ilona Balode. Foto: TVNET/Jānis Škapars
Luīze Lote Āboltiņa
CopyDraugiem X Whatsapp

"2013. gadā es noslēdzu līgumu ar izdevniecību par "Ielu muzikantu piezīmēm", un man vēl nebija ne mazākās nojausmas, kā tā grāmata izvērsīsies... Un tad dzīve pati salika savu scenāriju." Par jauno grāmatu un dzīvi, kas reizē ir gan skaista, gan skaudra. Par to, kā ir bijis un kā ir tagad. Par neglīto un skaisto bohēmā. Par to, kā sievietei izbrist visdziļāko no purviem, ko sauc par atkarību. Par ģimeni, tarakāniem galvā un nezināmo nākotni. Īsi sakot, TVNET tiešsaistes žurnāls "Klik" sarunājās ar rakstnieci, mūziķi, Ūdrīša sievu Ilonu Balodi par to, par ko sabiedrībā nemīl skaļi runāt.

Dzīve rit uz priekšu, tu esi izkārpījusies no atkarību purva, veiksmīgi izdevusi savu otro grāmatu, vai tu sevi varētu šobrīd nosaukt par laimīgu?

Laime ir grūti definējams jēdziens. Es saprotu, ka tāda laime, par kādu mēs sapņojām bērnībā vai jaunībā, šai pasaulē īsti neeksistē. Šī pasaule ir tāda, kāda ir, gan ar labo, gan ļauno - mēs visi esam pakļauti gan slimībām, gan nāvei, gan kariem, mums visiem ir gan tā gaišā, gan tumšā puse. Un neviens - vismaz es - nemāk perfekti pārvaldīt savas smadzenes.

Parādi man, lūdzu, kurš māk?

Nu ir jau dažādas pašpalīdzības grāmatas, kas palīdz ietekmēt un domāt pozitīvi. Un es zinu cilvēkus, kas staigā apkārt un viņiem viss ir tik forši, viņi smaida un ir tāda "Čaviņa! Bučiņa! Bučiņa! Zaķīši, kaķīši..." atmosfēra, un viss vienmēr ir tik labi, viss ir tikai tavā galvā, tāpēc ir jādomā pozitīvas domas un viss tavā dzīvē notiks... Nezinu, es laikam neesmu tāds cilvēks. Es mēģinu sadzīvot ar to, kāda tā dzīve ir, - sadzīvot ar sevi un realitāti. Lai kā arī būtu, es tomēr jūtos labāk tagad nekā tad, kad man bija visas tās atkarības.

No rīta mostos un vismaz varu paelpot, es nemirstu nost no paģirām, ir labi, ir grūti, tostarp ar Ūdra veselības stāvokli... Nu ir reālā dzīve, kāda tā ir, bet man tomēr ir jāsaka, ka es negribētu dzīvot tā, kā bija kādreiz.

Tajā pašā laikā, ja man būtu iespēja tagad kaut ko mainīt, es nekādā gadījumā nemainītu tos savus nodzīvotos gadus un nedzīvotu tos citādi.

Neko nemainītu?

Nē! Es nemainītu savu pagātni un nemainītu savu tagadni, saproti? Tā bija mana pagātne, tagad ir mana tagadne. Tagad dzīvoju pilnīgi citādāk, es vēl aizvien redzu murgos to visu kā bija tad, ko visu aprakstu grāmatā... Es pamostos no aukstiem sviedriem un man sākas panika, vai ir noticis kaut kas ļauns atkal?

Bet tajā pašā laikā tas, ko es esmu izdzīvojusi, visa tā mana pieredze, ko esmu ieguvusi - gan narkotikas, gan alkohols, gan visi trakie ceļojumi... Es neko pret to nemainītu, tā ir mana dzīve, tā ir mana pieredze.

Ja man vēlreiz būtu jādzīvo mana dzīve, es to dzīvotu atkal tā, kā to dzīvoju!

Labi, varbūt kaut ko darītu savādāk... Bet, lai kā arī būtu, mēs esam izdzīvojuši ne tikai slikto, bet arī daudz kas foršs ir bijis tajā bohēmā! Nevaru teikt, ka viss ir bijis tikai slikti. Labi, tas [dzīvesveids] mūs ieveda alkoholismā un atkarībās, bet tomēr ir bijuši arī tādi dzīves mirkļi, kurus stāstu kā savus mednieku stāstus. Man ir bijis brauciens uz Pekinu, man ir bijušas visādas trakās ballītes... Katrā ziņā savu dzīvi esmu dzīvojusi ar pilnu elpu, kā vienā raibā, milzīgā karuselī.

Un tai jaunībā dzīve ir jāizbauda. Nu ir! Un es pieņemu, ka visiem cilvēkiem arī nav tādas noslieces uz atkarībām, kādas bija man un Ūdrim. Iespējams, tās bija kādas bērnības traumas, psiholoģiskais fons, kas mūs noveda tik smagās atkarībās, jo katram tas ir individuāli. Mēs nezinām, kāpēc notiek tā, kā notiek. Mēs varam tikai minēt, bet nožēlot es neko nenožēloju.

CopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu