Izrādes pamatā ir norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmata "Vafeļu sirdis", un galvenie varoņi tajā tēloti klasiskā pretstatu spēlē: Trille ir jūtīgs un uzticams, tikām Lēna ir pārdroša un temperamentīga. Bērni ir vienaudži, abiem ir deviņi gadi, un viņu "darbības programma" ir plaša un izdomas bagāta: tiek izspēlēts pirātu uzbrukums un Otrā pasaules kara epizodes; notiek iejušanās ielu muzikantu ādā, centieni savākt dzīvniekus tēvoča kuterī kā Noasa šķirstā; abi iekārto pansionātu vecam zirgam, dodas bīstamos braucienos vectēva mopēda kastē un kāpj kalnos, lai dzītu aitas mājās no ganībām. Reizēm kaut kas noiet gaužām greizi, kā jau dzīves likumībās. Un tad Trilles tētis secina: "Nekad vairs tā nedarīsim, to vien dzirdu! Jūs ar Lēnu tāpat nekad nedarāt otrreiz vienu un to pašu. Jūs tikai izdomājat jaunas trakulības!" Kam pretī Lēna iebilst: "Es neesmu traka. Man tikai patīk, ja viss kust uz priekšu."

Mūsu sarunu teātra garajā un butaforijām piepildītajā gaitenī iesākam ar grāmatas nozīmīgumu paša Intara redzējumā.  

Manuprāt, Marija Parra ir izcila bērnu rakstniece un rakstniece vispār. Kas viņas kā autores pieejā uzrunāja tevi personīgi?

Pirmkārt, es esmu režisors, kurš piekopj konservatīvās vērtības, un šajā materiālā centrs ir ģimene. Burvīgais aspekts – ne tikai uz visiem notikumiem, piedzīvojumiem un nebēdnībām ir tas, ka centrālo figūru darbība notiek vienā lielā ģimenē. Tajā ir trīs paaudzes, un mēs veidojam šo iestudējumu tā, lai būtu interesanti ne tikai bērniem, bet arī jaunajiem vecākiem un vecvecākiem. Šī paaudžu tēma ir ļoti, ļoti būtiska. Bet! Tas ir tikai ievads tam, ko es vēlos teikt.