Jāteic, ka sākumā man šķita, ka šo tēmu būtu ļoti atjautīgi apskatīt rakstu sērijā “Lūsis bauda: narkotikas”. Bet sapratu, ka šo produktu tirgotāji nez vai izsniedz čekus, kurus es varētu iesniegt savam darba devējam kā ar darbu saistītos izdevumus. Un gan jau arī policija par to nebūtu pārākajā sajūsmā, tāpēc šoreiz tikai teorētiskā daļa, praktiskie eksperimenti lai paliek kādam citam.

Lai arī daudzi noteikti paši ir lieliski informēti vai vismaz dzirdējuši no kādiem draugiem, cik vienkārši mūsdienās ir iegādāties narkotikas, pieņemu, ka tā tomēr ir nospiedoši mazākā daļa sabiedrības. Lielajam vairumam noteikti šķiet, ka tas notiek, meklējot apšaubāma paskata tramīgus tirgoņus Centrāltirgus rajonā vai stacijas tuneļos. Gluži kā vienmēr rāda visās filmās un seriālos.

Vai arī potenciālajam pircējam ir pazīstams dīleris, kurš noteikti ir kaut kādā ielu bandā un staigā apkārt, bruņojies ar šaujamieroci. Tādas klasiskās klišejas. Un arī ikviens, kurš lieto narkotikas, noteikti ir kaut kāds nemazgājies noziedznieks, kurš nes uz lombardu vecmāmiņas televizoru un aplaupa pensionārus.

Tad nu, lūk, tā realitāte ir tāda, ka viss, kas nepieciešams narkotiku iegādei, ir mobilais telefons ar interneta pieslēgumu un lietotne Telegram. Pāris klikšķu attālumā – marihuāna, hašišs, amfetamīns, kokaīns, ecstasy. Tālāk piedāvājumā vēl kaudze ar dažādām šaibām, no kurām par vairumu dzirdu pirmo reizi (lai piedod lietpratēji, ja kādu no nosaukumiem esmu pārrakstījis neprecīzi) – xanax, pregabalin, tapentadol, modafinil, zopisign, crystal mdma, alprazolam, clonazepam, ritalin, diazepeks, zopiclone, noofen/phenibut. Un pat viagra.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X