Pēdējo gadu laikā publiski arvien biežāk izskan jautājums par azartspēlēm. Aizliegt vai neaizliegt? Ja aizliegt, tad pilnībā vai tikai atsevišķās vietās? Lai arī visi lieliski apzinās, ka azartspēles var izraisīt smagu atkarību un iznīcināt cilvēku dzīves, vienmēr ir atsevišķi cilvēki vai pat veselas politiskās partijas, kas ar putām uz lūpām gatavas tās aizstāvēt.
Un kā nu ne – piķis tur ir pamatīgs. Bet ir viena lieta, kas man jau labu laiku neliek mieru. Proti, runājot par azartspēlēm, visi parasti iedomājas tikai par divām lietām. Viena ir kaut kāda pusbomzīga paskata piesmēķēta laimētava mikrorajonā, uz kuru ģimenes tēvs dodas notriekt algu, dragājot “Book of Ra”, lai pēc tam par pazaudēto naudu iekrāsotu sievas vaigu lillā. Bet otra ir vairāku zvaigžņu viesnīcu kazino, uz kuriem pārlieku turīgi cilvēki vakaros dodas izklaides pēc pie ruletes galda pakāst pāris tūkstošus.
Divas tādas klasiskas galējības – nožēlojama atkarība pret smalku izklaidi. Bet ir vēl viena azartspēļu platforma, kas šajā kontekstā praktiski nekad nav tikusi piesaukta, – “Latvijas Loto” ar savu apakšprogrammu Superbingo.