Nu jau droši vien ikviens būs dzirdējis par neseno traģēdiju, kad janvāra beigās Ogrē no narkotisko vielu pārdozēšanas nomira kāds jaunietis. Iespējams, laicīgi izsaucot ātro palīdzību, puisi varēja glābt. Tomēr pārējiem negadījumā iesaistītajiem jauniešiem laikus izsaukt palīdzību acīmredzot bija bail. Cik vēl jauniešiem un bērniem jānomirst, lai mēs saprastu, ka nav labi?
Protams, ierasti pirmais sašutums būs par to, cik viegli skolēniem šobrīd ir pieejamas narkotikas. Un par to, cik ļoti maz tiek darīts, lai šo pieejamību censtos samazināt. Tā vietā atbildīgās iestādes labāk izvēlās cīnīties ar sekām, nevis cēloņiem, tādējādi drīzāk imitējot darbu, nevis pa īstam cīnoties ar problēmu. Par šo esmu rakstījis jau iepriekš.
Narkotikas bijušas visos laikos, gluži kā jaunieši, kuriem gribas eksperimentēt, provocēt, pārbaudīt vai vienkārši darīt stulbības. Tā tas gluži vienkārši ir un vienmēr būs. Tomēr šis gadījums iezīmē vēl vienu un ne mazāk būtisku problēmu – jauniešu bailes no potenciālā soda ir lielākas nekā bailes par to, ka viņu draugs varētu nomirt. Un tas nav normāli.