"Vai tas tiešām ir labākais, uz ko es varu cerēt?" No bezpajumtnieka par pirmo tumšādaino britu Ziemeļpolā

Dveins Fīlds piedzima Jamaikā. Viņu audzināja vecmāmiņa Loreta, taču, kad puikam bija seši gadi, viņš pārcēlās uz Lielbritāniju pie savas mātes Mārsijas. Dveins izauga nelielā Austrumlondonas apkaimes rajonā, kas vietējo starpā ir bēdīgi slavens ar augstu ielu noziedzības līmeni.

Dveins iepriekš ārvalstu presē atklāti ir stāstījis, ka viņa dzīvi var sadalīt divos laika posmos - Londonas ielu bandu dzīve un sevis izaicināšana savvaļā. Tiešsaistes žurnālam "Klik" viņš atklāja, ka agrīnie gadi Jamaikā bijuši ļoti laimīgi, jo viņš savu brīvo laiku pavadījis lielākoties dabā. "Bet tad es pārvācos uz Lielbritāniju un kopš tā laika es dzīvoju pastāvīgos vardarbības draudos. Īpaši Londonas austrumos, kur bija arī mana dzīvesvieta," atklāj Fīlds.

Zēnam bija tikai desmit gadi, kad viņam pirmo reizi piedraudēts ar nazi. Pusaudža gados viņš vairākkārt ticis apzagts. Par pagātnes sāpīgajiem notikumiem atgādina daudzās nažu dūrienu rētas, kas iegūtas ielu kautiņos. "Uzbrukumu ir bijis vairāk, nekā es spēju atcerēties. Sākot ar tādiem, ka tieku aplaupīts pa ceļam uz skolu, vairākkārt esmu ticis sadurts - tikai tādēļ, ka esmu bijis nepareizajā vietā un laikā, vai arī pret mani ir pavērsts ierocis pēc tam, kad esmu ticis aplaupīts. Kauns to atzīt, bet vardarbība Londonas ielās ir kļuvusi par ikdienas normu ļoti daudziem jauniem cilvēkiem."

Taču arī šādu šķietami apburtu loku ir iespējams pārraut. Tas bija kārtējais vardarbīgais ielu kautiņš, bet tas izrādījās liktenīgs - Dveins tika sašauts. Tas nebija ārkārtīgi smags ievainojums, bet šī brūce kalpoja kā viņa jaunās dzīves atskaites punkts.