Sabiedrības daļa Krievijā tic Putina meliem. Pieņem tos „kā patiesību“ un ir gatavi izdomājumiem pakļauties. Tas šķiet nenormāli. Nesaprotami stulbi. Taču tā ir. Pie kam Putins politisko melu virzienā nav vienīgais šāds „pravietis“. Līdzīgi rīkojas diezgan daudzi politiķi un ietekmīgi viedokļu līderi. Agrāk tas nebija tik uzkrītoši. Vai nu meloja mazāk, vai gudrāk. Tagad publiskā muļķošana sit ļoti augstu vilni, un tas satrauc. Domāju, ka krievu melošana ietekmē starptautisko komunikāciju melu virzienā, jo arī internacionālās sarunas sāk atgādināt Kremļa komunikāciju. Piemēram, tieši tā rīkojas republikāņu kongresmenis no Ņujorkas Džordžs Santoss un kur nu vēl viņa atdarināšanas objekts Donalds Tramps.

Spēja rīkoties un melot (lai šo rīcību veicinātu) ir enerģiska un ambicioza cilvēka fantāzijas izpausme jeb, kā to formulēja Emanuels Kants, – „iztēles dzinulis“. Piemēram, fašisma un nacisma (kā ideoloģiju) dzimšana ir tieši tāds pats enerģisku politisko aktīvistu iedomu produkts kā totalitārisma koncepcija vai Orvela „Dzīvnieku fermas“ antiutopija. Visas šīs teorijas rodas melu telpā. Politiskie meli nav tas pats, kas Pēterīša melošana par to, kurš izēda ievārījuma burku. Tātad – pretstats patiesībai. Nē, politikā tā ir spēles loģika, kas nosaka iznākumu un uzvarētāju.

Komentāri (1)CopyLinkedIn Draugiem X