Imants Bodnieks. Uz mājām pēc treniņnometnes pat nepalaida - ieveda noliktavā

Trauksmainā bērnība

Imants Bodnieks dzimis Vērša zvaigznājā, tāpat kā vēl vairākas mūsu sporta izcilības - Jānis Lūsis, Inese Jaunzeme, Dzintars Lācis. «Esmu kara laika bērns. Vēl biju mazs, lai daudz ko atcerētos, taču pēc kara par to runājām arī ar vecākiem. Tur bija tik daudz nejaušību - varējām nokļūt un palikt ārzemēs. Varējām iet bojā kaut kur Polijā vai Vācijā. Tēvs bija mākslinieks (Džems Bodnieks - aut.), un, ja ģimenē bija divi bērni, sākumā mierā lika gan vācieši, gan krievi. Taču, kad fričiem frontē sāka iet švakāk, sāka iesaukt arī citus. Lai izvairītos, ģimene sākumā pārcēlās uz Ieriķiem, tad uz Kandavu pie tēva brālēna. Taču arī laukos nebija miera. Drošs paliek drošs, tēvs bija ierīkojis slēptuvi siena kaudzē.

Atnāca vācieši un ar durkļiem sacaurumoja visu kaudzi. Mātei kājas ļenganas, jo viņa redzēja, ka tēvs tur paslēpās. Tikai vēlāk uzzināja, ka zem kaudzes vēl bija bunkurs. No frontes izvairīties izdevās, bet situācija bija tāda, ka tēvs pieteicās darba frontē uz Vāciju. Viņš daudz un labi zīmēja. Tā mēs visa ģimene aizkuģojām uz Gdiņu. Tālāk netikām. Krievi nāca, vācieši mūs izsēdināja un paši sasēdās kuģos. Lai būtu drošāk apšaudēs, sākām iekārtoties dzīvošanai blindāžās. Vācieši uz atvadām iet garām un ik pa granātai iemet... Māte labi runāja vāciski, un, ieraudzījuši bērnu uz rokas, vācieši apžēlojās. Tad kājām sākām virzīties uz Štetinu (tagad Ščecina - aut.), bet fronte mūs panāca. Krievi uzreiz nošķīra visus vīriešus, arī tēvu, un uz mežu! Mātei arī šoreiz noderēja valodas zināšanas.

Bermonta laikā viņa bija dzīvojusi Carskoje selo un runāja arī krieviski. Savāca zeltu, un kukulis palīdzēja tēvu glābt. Tā kādas divas reizes. Vēlāk tēvs Štetinā nonāca krievu armijā un zīmēja visa veida propagandu. Galvenais, ka dzīvs. Mēs gaidījām. Kādi 500 latvieši bija nometnē. Sākās plaušu epidēmija. Tā skāra tieši mana vecuma bērnus, jo brālim Džemam, kas bija deviņus gadus vecāks, vairs neskādēja. Es jau biju nemaņā. Māte pa nakti aizgāja pie poļiem, dabūja pienu, govs mēslus. Ietina mani siltos mēslos, un pēc trijām dienām es jau esot prasījis ēst. Redzēju, kā vīri zem snaiperu uguns dalīja nošautu zirgu. Ēst gribējās, barības trūka, vajadzēja riskēt. Tāds nu ir karš. Mums ceļš uz rietumiem bija slēgts un bija jādodas atpakaļ uz Latviju.

Vai Rīgā bija jumts virs galvas?

Mazs, bet bija. Pie VEF Ūnijas ielā. Turpat blakus bija arī 45.vidusskola, kur vēlāk sāku mācīties. Vistrakāk bija ar pārtiku. Veikali tukši. Cukura graudu dalījām uz pusi. Tēvam bija slēptuve, kur tas tika glabāts, bet mēs ar brāli zinājām, kur ir atslēga, un pa kripatiņai nočiepām. Tēvs juta, ka gabals paliek mazāks, bet neko neteica.

Turpat blakus bija arī vecā Ērenpreisa rūpnīca, kas ieguva jaunu nosaukumu - «Sarkanā zvaigzne». Tās iespaidā arī sāki braukt?

Līdz tās produkcijai bija tālu, jo naudas nebija. Brālim bija vecais «Ērenpreiss», vēl ar koka feļļām. Tiesa, es ar to nedrīkstēju braukt. Tikai tad, kad brālis atļāva. Man arī bija sapnis par riteni, un reiz mani brālis skarbi izjokoja. Dzimšanas dienā modina augšā: «Celies! Tēvs tev riteni dāvina!» Es zibenīgi augšā un skrienu skatīties, bet nekā. Vakarā visi svin manu dzimšanas dienu, bet es joprojām gultā raudu. Taču ar laiku iemanījos reizumis nočiept brāļa velosipēdu. Kad vecāki to pamanīja, ventiļus izskrūvēja. Man palīdzēja draugi un dabūja citus ventiļus. Kā mamma prom, tā es pa tuvējām ielām varēju dragāt. Mājās veļuku noliku vietā, noslaucīju putekļus, izņēmu savus ventiļus. Kaut arī mamma mani atkal it kā esot redzējusi braukājam, bet noticēja nevainīgam acu skatam. Kad brālis gāja armijā, atstāja «Ērenpreisu» mantojumā. «Imi, brauc!» Es raudāju, ka brālis iet armijā, bet sirds gavilēja, ka nu būs pašam savs ritenis. Ar to gandrīz vai gulēt gāju. Vienatnē braucu tālus gabalus - līdz Baltezeram. Tur makšķerēju, gatavojos eksāmeniem.

Viss sākās ar šķēpa mešanu

Tad jau pavisam loģiska bija pievēršanās riteņbraukšanas treniņiem.

Nekā. Sākumā bija vieglatlētika. Tas bija laiks, kad visi gribēja mest šķēpu, jo Inese Jaunzeme nupat Melburnā bija ieguvusi zeltu. Tēvs sapirka grāmatas, inventāru un teica: «Jātrenējas, un pēc četriem gadiem tev jābrauc uz olimpiādi.» Tā es aizgāju pie Imanta Gaiļa un teicu, ka gribu būt šķēpa metējs, jo Proletāriešu rajona skolu sacensībās biju trešais. Taču nekāds dižais augums man nebija, to redzēja arī Gailis, kas pats bija skrējēju treneris. Viņš tik pagrozīja galvu, un ielika mani par sparingpartneri Dzidrai Levickai (tobrīd Latvijas rekordistei 800 m - aut.). Togad sacensībās Liepājā man it kā vajadzēja skriet, bet trūka šķēpa metēja, un es aizgāju mest. Dabūju otro vietu. Gailis pēc tam tik pārjautāja: «Kāpēc neskrēji?»