Edgara Liepiņa dēls Kristaps nupat kā sarējās ar Limbažu novada domi, piedraudot tēvu pārapbedīt. Tiesa, šis raksts īsti nav par to. Tas arī nav raksts par Edgaru Liepiņu un viņa ziņģēm. Šis raksts nepavisam nav par Limbažiem vai alpīnismu. Vispār nav saprotams, par ko ir šis raksts. Iespējams, par joku plēšanu un to, ka kapos drīkst ne tikai raudāt, bet arī smieties.
Nē, nu ja raks ārā, pārapbedīs, tad gan būs jāskatās, jo man nav ne jausmas, kā norisinās pārapbedīšana. Izrok ar visu zemi, saber konteinerā, aizved uz citu kapsētu un saber svaigā kapā? Vai rūpīgi salasa kaulus, nelaiķim mūžībā līdzi dotās lietas (manam opapam, piemēram, pagalvī zārkā ielika kortelīti šņabja) un svinīgi aizved uz citurieni? Kas ar to vietu notiek pēc tam? Kāds bagātnieks paņem un nopērk Edgara Liepiņa bijušo kapu un pavēl saviem radiniekiem viņu pēc nāves tur apglabāt? Tad nu nākotnē cilvēki, kas ziņas nelasa, dodas aplūkot Edgara Liepiņa kapu Skultes kapos un nevar atrast, jo, sak, tur kaut kāds Valērijs vai, teiksim, Guntis guļ, nevis Edgars. Un ja nu Edgaram nepatīk jaunā kapavieta? Tad tak nāks spokoties Kristapam teltī Manaslu bāzes nometnē vai pēdējā atpūtas vietā pirms uzrāviena, lai sasniegtu Nangaparbata virsotni. Labi jau labi, es te plēšu jokus. Edgars arī plēsa jokus, tāpēc atļaujos. Cerams, Kristaps neapvainosies.
/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
/nginx/o/2019/02/08/11773243t1h0f58.jpg)