Jānis Lūsis. Varbūt kāds vēl cerēja uz brīnumu, bet es pats vairs ne

Tu šķēpu sāki mest jau gana nobriedušā vecumā.

Tad bija citi laiki. Dzīvoju Jelgavas rajonā, un mamma gribēja, lai mācos Lauksaimniecības akadēmijā par agronomu. Es arī devos uz Rīgu, lai nodotu dokumentus, bet uz ielas nejauši satiku skrējēju treneri Imantu Gaili. Mēs bijām pazīstami kopš vienas treniņnometnes, kurā gatavojās Vissavienības skolēnu spartakiādei. Latvijas skolnieku spartakiādē trīssoļlēkšanā biju ceturtais, bet tikai dažus centimetrus aiz otrās vietas, tāpēc arī tiku paaicināts. Nometnes gaitā šķēpa metējiem bija pārbaudes sacensības, bet dalībnieku maz. Aicināja citus, un es arī pieteicos. Līdz tam šķēpu rokās biju turējis, bet ne vairāk. Tomēr uzvarēju, lai arī rezultāts bija tikai kādi 44 metri. Lūk, pēc šīm sacensībām Krūze bija noteicis, ka no Lūša šķēpa metējs neiznāks. Kad Gailis to izstāstīja, mani tas uzvilka. Zibenīgi mainīju plānus un aizgāju uz Fizkultūras institūtu. Fiziski nebiju diez cik spēcīgs un eksāmenā nopelnīju trijnieku, taču citos priekšmetos bija labas atzīmes un tiku uzņemts. Mūsu kurators bija Valentīns Mazzālītis. Viņš arī trenēja mūs, taču sākumā nemaz tik daudz uzmanības man neveltīja, jo grupā bija šķēpa metējs Nāzers, Latvijas rekordists granātas mešanā Lankaronskis. Toties atmosfēra treniņgrupā bija lieliska, un visi trenējāmies kā traki!

Varbūt tāpēc esi startējis arī desmitcīņā?

Sākumā trenējāmies visās disciplīnās. Treniņos spēlējām basketbolu, futbolu, volejbolu. Amaļins pat pie sevis uz volejbolu aicināja. Bet paliku vieglatlētikā un pamazām arvien nopietnāk pievērsos šķēpam. Taču arī citas disciplīnas noderēja - tāllēkšanā regulāri tiku pāri 7 metriem, augstumā uzlēcu 1,96 m, lodi grūdu pāri 15 m. Grūtāk gāja ar kārti. Tad jau bija tikai alumīnija kārtis, tomēr rekords ir 3,80. Un arī ar diska mešanu, kam ir pavisam cita tehnika. Tolaik nebija tādu trenažieru. Izmantojām visu, kas bija pa rokai, - kokus dabā, treniņpartnerus, vingrojām uz līdztekām, stieņa. Attīstījām ķermeni. Treneris Mazzālītis bija jauns un ambiciozs, daudz meklēja, eksperimentēja, gribēja sevi apliecināt. Mēs bijām labs materiāls viņa rokās.

1961.gadā pirmo reizi laboju Latvijas rekordu, taču tad Latvijas čempionātā tik un tā zaudēju Graudulim, kas turpat pārspēja manu rezultātu. Tā paša gada rudenī rekordu atguvu un pirmo reizi aizmetu pāri 80 m (81,01 m - 3.vieta PSRS čempionātā - aut.).

Kad izvirzījāt mērķi pārsniegt 90 metrus?

Mums šķēpa metējiem tā bija tāda maģiska robeža, ko negaidīti pārsniedza norvēģis Terje Pedersens. Tad arī radās pārliecība, ka nekā maģiska tur nav un arī es varu. Mēs visi kļuvām drosmīgāki. Tā arī bija - es otrais tai tiku pāri. Desmit gados no pirmā treniņa pakāpeniski gāju uz mērķi un tiku pāri šai robežai.

Kas bija pamatā taviem augstajiem rezultātiem un stabilitātei?

Tehnika, kas bija nostrādāta līdz automātismam. Tas ļāva man septiņas sezonas mest tālāk par 90 metriem. Ļoti svarīgi, ka ar treneri neko neforsējām un pakāpeniski virzījāmies uz priekšu. Viņš patiešām daudz vērības veltīja manai daudzpusībai. Lai arī desmitcīņā bija labi rezultāti, tomēr ar laiku kļuva skaidrs, ka galvenais būs šķēps. Pēc četrām treniņu sezonām pirmo reizi pārsniedzu 80 metrus, bet desmit gados tiku līdz 90 metriem.

Kura no četrām Eiropas zelta medaļām pašam šķiet vērtīgākā?

Visas vērtīgas, jo visas bija jāizcīna. Bet varbūt pati pati ir pirmā, ko ieguvu Belgradā 1962. gadā. Tāpēc ka pirmā un tāpēc ka kopš tā laika esam ar Elvīru kopā. Toreiz arī viņa kļuva par olimpisko čempioni.

Tieši šķēpa mešana jūs satuvināja?