Kad krievi ienāca Hersonā, es gulēju gultā slims. Biju nesen smagā formā pārslimojis kovidu, man ir palikuši tikai 40% neskartu plaušu. Caur logiem dzirdēju kauju skaņas, informāciju par notiekošo ieguvu no interneta.
Man nesanāca piedalīties protesta mītiņos, jo tobrīd gulēju slims. Kad krievu frontinieki sāka virzīties tālāk Mikolajivas virzienā, pilsētā tika ievesta Rosgvardija, FSB un tamlīdzīgi nelieši un protesta mītiņus sāka izkliedēt ar spēku. Bija piekautie un ievainotie. Pamazām viss pieklusa, lielākā daļa Hersonas iedzīvotāju izbrauca no pilsētas, un bija skaidrs, ka vairākumam nepatika šie neaicinātie viesi. Bet bija arī tādi, kas priecājās par okupantiem. Niknie pensionāri. Tie, kas bija par Krieviju, par Padomju Savienību. Tad vēl noziedznieki un bezpajumtnieki. Plus vēl tādi morālie kretīni kā Stremousovs (ukraiņu politiķis kolaborants), kurš gribēja tikt pie varas, bet pēc savām garīgajām spējām nebija tam piemērots. Tādiem ienākušie krievi bija īsti pa prātam.
Un tad vēl daudzbērnu mātes ar desmit bērniem, katru no cita vīrieša. Ir tāda cilvēku kategorija, kas dzemdē, lai saņemtu bērnu naudu un nevajadzētu strādāt. Tādi bariem skrēja pēc Krievijas humānās palīdzības. Bet pārējie centās izvairīties no Krievijas precēm. Ne tikai patriotisma dēļ, bet arī tāpēc, ka, maigi izsakoties, pārtika bija negaršīga. Neprot viņi ražot. Kas PSRS laikos galvenokārt ražoja pārtiku? Ukraina, Baltijas valstis un daļēji Baltkrievija burtiskā nozīmē baroja visu Padomju Savienību.