Viena no vēsturnieku priekšrocībām salīdzinājumā ar žurnālistiem ir laiks – ne tik daudz tāpēc, ka viņiem nav jāievēro steidzami termiņi, bet gan tāpēc, ka viņiem ir plašāka skatījuma iespēja, pateicoties gadu vai gadu desmitu ilgajam laika posmam starp notikumiem un to aprakstīšanu. Protams, no vēstures skatupunkta divdesmit gadi nav ilgs laiks. Taču, lai izprastu karu, ko Amerikas Savienotās Valstis sāka pret Irāku 2003. gada martā, šie gadi ir viss, kas mums ir dots.
Lai arī kāds progress Afganistānā tika panākts pēc tam, kad ASV iebruka un gāza “Taliban” valdību, kas sniedza drošu patvērumu “Al-Qaeda” teroristiem, kuri plānoja un īstenoja 11. septembra uzbrukumus, tas tika atzīts par nepietiekamu. Daudzus Buša administrācijas darbiniekus motivēja vēlme panākt demokrātiju visā Tuvo Austrumu reģionā, un Irāka tika uzskatīta par ideālu valsti, kurā uzsākt šo pāreju. Demokrātija Irākā būtu piemērs, kuru pēc tam mēģinātu atdarināt arī pārējās reģiona valstis. Turklāt arī pats Bušs vēlējās paveikt kaut ko lielu un drosmīgu.
Jāprecizē, ka tajā laikā es biju daļa no administrācijas kā Valsts departamenta politikas plānošanas personāla vadītājs. Tāpat kā teju visi mani kolēģi, arī es uzskatīju, ka Sadamam Huseinam ir masu iznīcināšanas ieroči, proti, ķīmiskie un bioloģiskie ieroči.