“Pirmdien pirmo reizi pie manis ieradās svešinieki. Es turpināju darboties, kad sajutos pietiekami spēcīgs. Man šķita, ka varu izlocīties no šejienes. Tomēr katru reizi, kad dzirdēju, kā aiz manis dziļā caurumā sāk birt sīki akmeņi, es sarāvos. Es nemitīgi domāju, kas notiks, ja kritīs akmens virs manis. Centos domāt par ko citu, tomēr tas daudz nelīdzēja. Es nevarēju daudz palīdzēt tiem, kuri bija ieradušies mani glābt, bet zināju, ka ļoti daudzi cilvēki vēlas izdarīt visu, kas ir to spēkos. Tas man deva drosmi. “Otrdienas rīts,” es pie sevis nodomāju, “četras dienas, un es neesmu tuvāk brīvībai kā biju pirmajā. Kā tas viss beigsies? Vai es tikšu ārā?” Esmu saskāries ar nāvi arī pirms tam. Tā mani nebiedē. Bet tā ir tik lēna. Dievs, esi žēlīgs! Es vēlos, lai tu tur ārā pasaki visiem, ka es viņus visus mīlu un esmu ļoti priecīgs, ka viņi cenšas man palīdzēt. Pasaki viņiem, ka es nepadošos. Es cīnīšos un būšu pacietīgs, un nekad viņus neaizmirsīšu. Tagad lien ārā, bet neatstāj mani vienu pārāk ilgi.”