Audio ⟩ "Būtu nožēlojami atteikties no šādas iespējas." Saruna ar NHL kluba praktikantu no Latvijas

KLIK: Māri, kā hokejs ienāca tavā ikdienā?

M. Graudiņš: Ar sportu man bija jānodarbojas. Kā jokojam ģimenē - tas ir priekšnosacījums. Laikam jau viss sākās ar 2006. gada pasaules hokeja čempionāta norisi Rīgā. Latvijā valdīja hokeja trakum, bet es uz to visu, mazs puika būdams, skatījos lielām acīm. Ap to laiku arī sāku trenēties hokejā. To darīju līdz pat universitātes pirmajiem gadiem, kad man bija aptuveni 20 gadu. Mīlestība pret hokeju nemazinājās, bet loģiski sapratu, ka NHL spēlēt man "nespīd". Tāpēc pievērsos mācībām.

Vai tīņa gados sapņoji par profesionālo karjeru, spēlēšanu NHL?

Sapnis iekšā bija, bet sapratu, ka man profesionālajā hokejā būtu jāsamierinās ar dalību zemākajās Eiropas līgās. Tur var spēlēt profesionāli, bet sapratu, ka to nevēlos. Bija jābrauc prom no Latvijas. Aizbraucu uz Ameriku, bet tur sastapos ar milzīgu konkurenci, nekad iepriekš nebiju tādu izjutis. Izbraukšana no Latvijas man arī lika saprast: lai džekiem veicas [profesionālajā hokejā], bet man dzīvē jāiet cits ceļš.

Ir taču pietiekami daudz spēlētāju, kuri arī to apjauš, bet tik un tā uztur ilūziju par lielā hokeja spēlēšanu. Kaut vai tas būtu kādā zema līmeņa līgā ar mazu atalgojumu. Tevi tas nesaistīja?

Es nesaku, ka tā ir nepareiza izvēle. Katrs dzīvē dara to, ko visvairāk vēlas. Man patīk izdzīvot dzīvi pilnvērtīgi. Ceļot, mācīties dažādu valstu universitātēs. Tādu dzīvesstilu nevar savienot ar profesionālo sportu. Arī pusprofesionālās līgās ir nopietns treniņu darbs. To nevar savienot ar ceļošanu un citām pieredzēm akadēmiskajā ziņā.

Iepriekš sacīji, ka sportam garām paiet, uzaugot tik sportiskā ģimenē, nekādi nevarēji. Vai līdzīgi nav arī ar Amerikas ceļu? Jo gan tavs tēvs, gan māsa Tīna to ir gājuši.