Vera Zozuļa. Mums bija savs "slepenais ierocis"

Sacensības Leikplsesidā atceries labi?

Diezgan. Jo man tās aizgāja kā pa diedziņu. Vinnēju visus četrus braucienus un otrās vietas ieguvēju apdzinu diezgan daudz (par 1,12 sekundēm - aut.). Vienubrīd arī Inga (Amantova - aut.) pretendēja uz otro vietu, tomēr trešajā braucienā kļūdījās, aiztaisot ķiveres stiklu. Tik un tā bija prieks, ka divatā bijām uz pjedestāla. Pa vidu tikai viena vāciete. Olimpiskā čempione Margita Šūmane neilgi pirms spēlēm Itālijā bija lauzusi atslēgas kaulu, nepaspēja atgūt formu un palika tikai sestā. Arī Astra Rībena bija desmitniekā. Un Dainis Bremze ar Aigaru Kriķi arī. PSRS tādas vietas gan vairs netika novērtētas. Atzina tikai medaļas. Man pat piedāvāja palikt uz spēļu noslēgumu, taču es atteicos, jo visa komanda brauca prom. Tā Leikplesidā negāju ne atklāšanā, jo nākamajā dienā jau bija starts, ne noslēgumā. Kažoks palika neatrādīts. Tomēr bildēs ir redzams! Toties Rīgā gan mūs visus sirsnīgi sagaidīja. Bet tagad arī Štrombergu uz rokām nesa.

Tu jau droši vien Leikplesidā biji favorīte?

Nemaz ne. PSRS izlasē tobrīd biju tikai trešais numurs. Pēdējās atlases sacensībās Sverdlovskas trasē uzvarēja Astra, bet es biju saķērusi angīnu un paliku trešā. Bet startēt vajadzēja. Un tā nebija vienīgā atlase. Maskavā daudziem nepatika, ka visas trīs vietas aizņem sportistes no Latvijas, jo, lūk, galvenais treneris ir Valdis Tiliks. Pāris labas braucējas bija arī citur, tomēr mūs pārspēt nevarēja. Bija arī intrigas, taču tad stingro vārdu teica "Urozhai" trenere Muhina. Tā bija lauku sporta biedrība, tāpat kā «Vārpa», kuru pārstāvējām mēs.

Tev izdevās tik pārliecinoši uzvarēt vācietes, kaut viņas varēja trenēties, kā mēļo, Leikplesidai pielāgotajā Altenbergas trasē.

Altenberga patiešām kādu laiku bija gandrīz vai slepenā VDR trase. Tur sacensības nenotika un viņi tikai trenējās. Tagad tā ir jūtami pārbūvēta, bet sākumā esot bijušas neskaitāmas starta vietas, un tas gandrīz vai radīja efektu, ka brauc citā trasē. Ka vāciešiem kaut kas slēpjams, jutām jau rudenī. Trenējamies Oberhofā, bet viņu tur nav. Līdz ar to arī ledu mums gatavoja pavirši. Tikai vēlāk uzzinājām par Altenbergu. Taču arī mums bija savs "slepenais ierocis" - starta estakāde ar trim virāžām, ko Valdis Tiliks izdomāja, uzkonstruēja un palīdzēja uzbūvēt "Darba rezervju" stadionā vecajā stallī. Tieši starts kļuva par manu lielo trumpi cīņā ar vācietēm. Protams, arī trenera uzkonstruētās un uztaisītās kamanas. Jau pēc sacensībām tās ņēma, pētīja un vēlāk izdomāja vairākus ierobežojumus. Aptecētājiem un vēl šim tam. Taču tad viss bija atbilstoši noteikumiem. Tur arī slēpās Tilika, bet vēlāk arī Upatnieka ģenialitāte. Viņi prata apsteigt laiku un viņu audzēkņi - konkurentus.

Viss tik vienkārši?